A+ A

Barikādes, rajona padomes dublieris un slepenā radio studija

07.01.2020
Drukāt

Latvijas Trešā atmoda ir gandrīz gadsimta ceturkšņa attālumā, toties tagad mums ir iespēja vērot, kā rodas vēsture un kā reizēm tā tiek veidota vajadzīgajā virzienā. Vēljoprojām ir daudz nepateiktu un noklusētu notikumu, kuru nozīmība ir izceļama. Un, vai tad ne viedokļu dažādībā rodas īstā perspektīva? Uz sarunu aicinājām AS “Augstsprieguma tīkls” Telekomunikācijas dienesta vadītāju Mārtiņu Leiti, kurš ir aktīvi iesaistījies Latvijas neatkarības atjaunošanas procesos.

1991. gadā Mārtiņš Leitis strādāja Latvenergo filiālē “Augstsprieguma tīkls” kā Sakaru dienesta grupas vadītājs. Tajā pašā laikā darbojies LTF kustībā, ticis ievēlēts Rīgas Latgales priekšpilsētas rajona padomē un Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomē.

 Lai vismaz daļēji izprastu situāciju, kas valdīja 1991.g. sākumā, ir jāzina, ka cīņā par Latvijas neatkarību izšķirīga nozīme ir Latvijas Tautas frontes darbībai . Latvijas Tautas fronte apvieno dažādu sfēru cilvēkus, kā arī  plašu politisko uzskatu spektru kustības biedru un piekritēju. Otrā kongresa laikā, kas notika 1989. g. 8. – 9. oktobrī, Tautas frontes sastāvā ir aptuveni 250 tūkstoši biedru. (Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 28.—29. lpp.) 1990. g. 18. martā Latvijas Tautas fronte pārliecinoši uzvar Augstākās Padomes vēlēšanās (saņem 2/3 balsu) un parlamentārā ceļā uzsāk atjaunot Latvijas Republikas valstisko neatkarību. Komunistiskā partija, kurai pirmo reizi ir jāpiedalās īstā vēlēšanu norisē, cieš sakāvi.

Mārtiņš Leitis atklāj daļu no spilgtākajām atmiņām par barikāžu laiku un vispārējo noskaņojumu 1991.g. sākumā, kad Latvija atrodas uz pārmaiņu sliekšņa: “1990.gadā jau bija ievēlēta leģitīma vara un vietējās padomes. 1991. gada janvāra sākumā, ja nemaldos, 2. janvārī Alfrēds Rubiks uzstājās masu medijos ar runu, kura pauda aizklātus draudus. Vienkārši runājot, tika nodota ziņa, ka līdz šim LTF varēja spēlēt spēles, bet drīz tam tiks pieliks punkts.

Pēc tam sekoja traģiskie 12. janvāra notikumi Viļņā, kas iespaidoja vispārējo gaisotni latviešu vidū. 13. janvārī LTF sasauca Vislatvijas manifestāciju, atsaucoties uz Viļņas traģiskajiem notikumiem, lai gan Latvijas iedzīvotājiem atklāti draudi nebija izteikti. Manifestācijas mērķis bija arī atbalstīt likumīgi ievēlēto valdību. Pieņemts, ka manifestācijā sapulcējās ap 500 000 cilvēku, bet, manuprāt, skaits bija lielāks. Manifestācijas dalībnieku skaits vizuāli līdzinājās tam, kas bija redzams Latvijas simtgadei veltītā salūta laikā Daugavas krastmalā. Kad beidzās manifestācija krastmalā, cilvēki nevis izklīda gar Daugavmalu, bet visi gāja nesankcionētā gājienā pa Valdemāra ielu līdz Brīvības piemineklim. Viss notika apbrīnojami plānveidīgi, lai gan nebija konkrēti nosprausts maršruts vai mērķis - Brīvības piemineklis. Norisi laikam noteica pūļa sakāpinātās emocijas. Mītiņš beidzās ar patriotiskām uzrunām un dziesmām. Man bija tāda īpatnēja sajūta, kā tagad, vienkārši iesim mājās?

Pēc mītiņa devos uz Latgales priekšpilsētas rajona padomes mītni un satikos ar rajona padomes priekšsēdētāju Arnoldu Ūbeli, viņa vietnieku Jāni Rupkus un vēl vairākiem Latgales priekšpilsētas rajona padomes deputātiem. Ar viņiem pārrunājot iespējamās darbības saņēmām ziņu, ka pilsētā stihiski tiek celtas barikādes. Cilvēki paši sargā stratēģiskos pilsētas punktus, kuriem varētu uzbrukt OMON vai citi militārie spēki. Rīgā tika ievesta lauksaimniecības un būvniecības smagā tehnika, lai bloķētu pieeju barikādēm. Pēc manām domām, barikāžu celšana sākotnēji notika neorganizēti, pret nekonkrētu pretinieku, bet tā bija savas gribas un varēšanas demonstrācija, kas, iespējams, tomēr dažu labu atturēja no reālām darbībām arī Latvijā.”

M. Leitis pieļauj, ka “pastāv vispārējs uzskats - atmodas laikā un uz barikādēm bija visi, kā latvieši, tā krievi un citu tautu pārstāvji. Principā tā arī bija, bet mans subjektīvais viedoklis ir tāds, ka cittautiešu galvenais nopelns ir tas, ka viņi šajā, Latvijai tik nozīmīgajā, brīdī procesos vienkārši neiejaucās. Tāpat tas notika arī tā laika vēlēšanās. Ļoti daudzi, ka tajos laikos mēdza teikt – citādi domājošie – uz vēlēšanām vienkārši neatnāca, kas arī neskatoties uz tā brīža demogrāfisko situāciju nodrošināja LTF uzvaru. Kas šādai rīcībai bija par iemeslu, viennozīmīgi spriest pagrūti, bet laikam to var definēt ar vienu teikumu. Daudz bija tādu, kas tā īsti nebija gatavi atbalstīt Latvijas neatkarības ideju, bet vēl vairāk bija tādu, kas bija pret daudzus gadu desmitus pastāvējušo komunistu varu. Tie tad arī bija tie, kuri aizgāja uz vēlēšanām balsojot par mūsu atbalstītajiem kandidātiem, tie tad arī bija tie kas piedalījās arī citās aktivitātēs. Protams bija arī tādi, kuri pilnā mērā atbalstīja neatkarības ideju, par ko šiem cilvēkiem ļoti liels paldies. Sevišķi zinot, ka tieši uz viņiem no pretējās puses tika izdarīts vislielākais spiediens. Nu protams bija arī tādi, kas absolūti bija pret pārmaiņām. Tie tad arī piedalījās interfrontes kustībā un vēlēšanās balsoja pret. Uz barikādēm tie manāmi nebija.

Droši vien mums arī paveicās. Varbūt pretspēki būtu bijuši drosmīgāki, ja Maskavai būtu bijusi konkrēta nostāja… bet nebija, jo bija savas problēmas. Varbūt aktīvāk būtu iesaistījušies bruņotie spēki, bet nebija konkrētas komandas. Bet bruņotie spēki, kā zināms, darbojas pildot pavēles. Līdz ar to arī barikādēs Maskavas pretdarbība palika tādā līmenī, ko īstenoja vietējais OMON pildot tam dotos uzdevumus. Pa vidu bija arī visādi OMON izlēcieni, ko īsti nevar saprast. Vai viņi tika izprovocēti no kāda nezināma spēka, vai kaut kas bija arī tāds, ko var nosaukt par bruņotu huligānismu.”

Taktikas solis

Pieļaujot OMON vai cita militārā spēka uzbrukumu, tika aizsargāta arī Rīgas Latgales priekšpilsētas rajona padomes izpildes komiteja. “Rīgas Latgales priekšpilsētas rajona padomes izpildes komiteja atradās Lāčplēša ielas galā pie Salu tilta. Loģiski, ka šī iestāde barikāžu laikā bija apdraudēta. Tāpēc radās ideja aizsargāt leģitīmo varu un izveidot iestādes dublieri. Tā izveidojām rajona padomes dublieri “Augstsprieguma tīkls” ēkā, Dārzciema ielā 86. Barikāžu laikā mēs dežurējām Augstsprieguma tīkls ēkā. Vienu vakaru pašā barikāžu sākumā dzirdēju milzīgu troksni, nu viss, pirmā doma, ka tanki nāk! Bet izrādījās, ka pa ielu brauca trīs gabali mūsu tanki - traktori K700 ar baļķu kravām un radīja milzīgu troksni. Vēlāk apkārt pa Rīgu dzīvokļos tika ierīkoti izlūkposteņi. Cilvēki ziņoja, ja redzēja tuvojamies draudus, OMON pārvietošanos, iespējamās armijas aktivitātes.”

“Kādas toreiz bija izjūtas,” atceras M. Leitis, “Kaut vai viens tāds gadījums. Toreiz nekādu mobilo telefonu nebija. Kaut ko tiltu aizstāvjiem paziņot varēja tikai ar ziņneša palīdzību. Kādu dienu atrodoties Lāčplēša ielā saņēmām ziņu, ka OMON ir sācis ieņemt tiltus (kas paldies Dievam izrādījās ne īsti patiesībai atbilstoša). Sēdos mašīnā un lidoju pa Krasta ielu, lai brīdinātu cilvēkus. Pēc tam pieķēru sevi pie domas, kas būtu, ja pie tilta mani jau sagaidītu OMON’s. To sapratu tikai pēc tam, ka doma bija tikai viena, vai es paspēšu brīdināt mūsu cilvēkus. Viss pārējais bija kaut kur pazudis.”

“Barikāžu beigās organizatoriskie pasākumi saistībā ar rajona padomes dublieri paldies Dievam izrādījās nevajadzīgi, jo Lāčplēša ielas ēku neviens necentās ieņemt, tas tikai parāda to, ka gatavi mēs bijām visādām situācijām. Laiks gāja un visi saprata, ka barikāžu laiks nevar turpināties bezgalīgi. Tāda acīm redzami uzvarēta pretinieka, kas būtu kā signāls barikāžu nojaukšanai arī nebija, līdz ar to bija tāda problēma, kā nobeigt šo stihiski sākušos procesu. Kā tas īsti notika labi neatceros, bet skatoties no šodienas pozīcijas galvenais barikāžu laika ieguvums bija tas, ka Latvijas tauta skaidri parādīja savu apņēmību, savu tā brīža vienotību un, kas zina, var būt kādu dullo atturēja no kādas rīcības arī neko Maskavai neprasot,” M. Leitis rezumē par barikāžu laiku.

Radio noturēšana – divīzijas vērtībā

Pēc pāris mēnešiem Latviju atkal satricināja jauni notikumi. 1991. gada 19.–21. augustā, augusta puča laikā OMON un padomju militārie spēki Rīgā ieņem stratēģiski svarīgos objektus.

Runājot par puča laiku Latvijā, M. Leitis uzsver, ka “jau pirms tam tika izstrādāts plāns X stundai. Daļa no paredzamā scenārija paredz tūlītēju informatīvo blokādi. Bija jādomā par vismaz daļu masu informācijas līdzekļu noturēšanu savās rokās. Tad arī radās plāni par Latvijas Radio darbības nodrošināšanu krīzes situācijā. Tika izveidota Latvijas Radio slepenā studija, kura atradās Salaspilī. No Salaspils Gaismas ielas pa visu Latviju izskanēja gaidītās ziņas par jaunākajiem notikumiem.”

 Bet kā tas tika nodrošināts?  Mārtiņš  Leitis skaidro, ka “ideju par studijas dublieri ieteica radio tehniskais direktors Aigars Semēvics. Saprotams, ja reakcijas spēki ieņem radio studiju Domu laukumā un noslēdz Ulbrokas torni, tad Latvija paliek bez aktuālās informācijas. Bija jāatrod vieta, kur būtu iespējams izvietot rezerves studiju tā, lai tai būtu piekļuve tādiem komunikāciju līdzekļiem, kuru eksistenci pretinieks tā uzreiz iedomāties nevarētu. Radās ideja šādu studiju izvietot AS “Augstsprieguma tīkls” sakaru ēkā Salaspilī. Iesaistoties Augstsprieguma tīkla sakarniekiem un Ziemeļu elektrisko tīklu sakarniekiem tika izveidota sakaru līnija ar izeju uz Latvijas Radio raidītāju Valmierā. Sākumā bija izveidota vēl viena sakaru līnija ar no Salaspils ar studiju Doma laukumā. Tad kad OMON ieņēma Latvijas Radio māju Doma laukumā, studija pārcēlās uz rezerves vietu Salaspilī. To tad arī līdz puča beigām atklāt neizdevās.. Par šo ideju zināja tikai daži cilvēki. Sākumā, kā pēc visa notikuma stāstīja Aigars Semēvics dažas diktores esot atteikušās braukt nezināmā virzienā uz slepeno studiju, bet izcēlies esot Dzintris Kolāts kurš uzreiz piekritis – jā, braukšu vienalga uz kurieni. Savu darbu izdarījām un slavu nekārojām. Lai gan par to laiku visādas lietas raksta, bet par šo – šad tad kaut ko un vairumā gadījumu izkropļoti, jo tie kas raksta īsti nezina kā bija . Lai nu kā, bet laikam  ir taisnība teicienam, ka Latvijas Radio noturēšana informatīvajā telpā bija divīzijas vērtībā, jo cilvēkos, īpaši Latvijas laukos, tas deva ticību, ka vēl brīva Latvija turas un nekas nav zaudēts.”

Augstsprieguma tīkla sakaru mājā Salaspilī tajā laikā saimniekoja divi  sakarnieki. Inženieris Romualds Spruženieks un sakaru montieris Pēteris Linters. R. Spruženieks komentē idejas realizāciju par slepeno studiju: “1991. g. vasarā no Latvijas radio ieradās toreizējais sakaru inženieris Aigars Semēvics ar vēstuli no Daiņa Īvāna. Vēstulē bija lūgums palīdzēt nodibināt radioraidījumus, ja gadījumā Latvijai pienāks tāda X stunda. Toreiz mēs, saka Romualds, tā īsti to neņēmām galvā, jo neviens jau nedomāja, ka tāda stunda var pienākt. Jau bija pagājis 4. maijs, Latvija it kā jau brīva. Tika nolemts, ka te var būt radio studija. Vienā no kabinetiem izveidojām studiju, vistiešākajā nozīmē. Tad, kad pučs sākās, tad, kā jau parasti tādos gadījumos, radio vienmēr tiek uzskatīts par  stratēģisku objektu, kuru pretinieks cenšas vai nu apklusināt, vai pārņemt savā ziņā. To viņi arī darīja. Kad Latvijas radio pārņēma OMON, uz Salaspili atbrauca žurnālisti, ieslēdza, ko vajag, un viss gāja gaisā. Viņi te visu laiku uzturējās un arī pēc iespējas dzīvoja. Mainījās žurnālisti, brauca uz Rīgu, ievāca ziņas par situāciju. Tad brauca šurp ar vilcienu, uz sakaru māju nāca kājām. Telefonu nelietoja, tas bija pilnīgi atslēgts. Raidīšana turpinājās divas diennaktis. Tehnika tagad jau novecojusi, stipri savādāka tā tehnika bija. Bija vairākas kastes ar lentēm, ar patriotiskām dziesmām, raidīja visu laiku. Nolasa ziņas, pārējā laikā nepārtraukti skanēja mūzika. Mēs ar Pēteri sēdējām lejā, dežurējām, lai kāds svešinieks neienāk, klausījāmies radio un runājām par dzīvi… Sak’, ja aizsūtīs uz Sibīriju, tad būs medusmaize. Ulbrokā bija viss atslēgts, tanki stāvēja. Savu laiku raidīšana no Salaspils nostrādāja.” (Vanaga, L. Salaspils novads: gadsimtu hronoloģija. 9.g.t.pr.Kr.-21.gs., 2011)

1991.g. 20. augustā pēc radio ieņemšanas Doma laukumā, ēters klusēja tikai 56 sekundes, pēc tam atsākot raidīt no citas vietas. “Izrādījās, ka OMON aktīvi bija meklējuši radio studiju vai sakaru nodrošinātāju gan netālu no Doma laukuma, gan Siguldā esošajā padomju laika bunkurā, kurš savā laika bija paredzēts kā evakuācijas LPSR valdībai,” - atminas Mārtiņš Leitis.

Viennozīmīgi pateicoties iesaistīto cilvēku apņēmībai tiekties pēc pārmaiņām, notikumu sakritībai un valdošajai vienotībai, Trešā atmoda rezultējās ar tik ilgi gaidīto brīvību un sapni par noteicējiem savā valstī. Šajā laikā nav izceļami konkrēti varoņi, bet tas bija kopējs cilvēku darbs, tiem, kam patiesi rūp Latvija.

 

Mārtiņš Leitis

Sagatavoja: Anete Braufmane

 Baldones muzeja krājuma glabātāja