Dīvainu gleznu es sapņodams rasēju,
Aizsnaudies mežā zem milzīgas priedes:
Likās simts masieru kājas man masēja,
Izdzenot ģikti un vecuma sliedes.
|
Bet, kad jau atvēru acis un raudzījos,
Lūkojos turpu, kur dziedāja gailis,
Redzēju- jumti ar galotnēm draudzējās,
Pāri tiem baznīca izslēja smaili.
|
Un tad es sajutu aromu pludojam,
Likās jau – baudītu gardāko sieru;
Priežgaliem pāri un sūnainēm gludajām
Smarža tā lidoja kopā ar mieru .
|
Pēkšņi, kā pasakā šalcošās valdones
Pašķīrās. Priekšā bij' pakalni zilgi.
Redzēju – smarža tā ceļas no Baldones
Ceļas un celsies vēl gadsimtiem ilgi.
|
Ķekava brūnā kur saliecas līkumā
Šūpojot kūrmājas mūzikas smeldzi,
Rītos tur agri un pusdienas tvīkumā,
Avots kāds burbuļo brīnišķu veldzi.
|
Sirds, ja jums mīlā reiz rūgtumu smēlusies,
Bankrots jau tuvu vai paģiras tirdī,
Iebaudiet valgmi, kas pazemē cēlusies,
Viņa jau atkal ar spirgtumu dzirdīs.
|
Bet, kad jau kājām aiz vecuma stīvuma
Nepatiks dejot vairs valsi, ne rumbu,
Mērciet tās avotā, jutīsiet dzīvumu
Gluži kā toreiz, kad nebija grumbu.
|
Visur jau draiskums un nebēda aprāta.
Kur gan vairs dzejniekus suņdienās sūtīs?
Vienīgi Baldonē nevaj'ga saprāta,
Pietiek, ja cilvēkam dvēsele krūtīs.
|
Cilvēks tur saulē un dūņās var skaloties,
Ozonu baudīt un remdenu pienu.
Atbrauciet ciemā un nebūs jums aloties-
Tumšākais mijkrēslis vērsies kā diena.
|
Tamdēļ, lai daudzinām Baldones ieleju,
Avots, kur smaržo kā dižciltīgs āzis.
Dāmas un kungi, jūs gaidīdams, pieleju
Vēlreiz ar sēraino ūdeni glāzes.
|