A+ A

Baldones kūrvieta padomju laikos

Ikdiena sanatorijā "Baldone"

Ārstnieciskās procedūras

                                   

Kūrortus klasificēja trīs grupās – vissavienības, republikas un vietējas nozīmes kūrorti. Baldones sanatorija bija vissavienības nozīmes kūrorts. Kopumā padomju varas pārvaldītajā teritorijā eksistēja 30 vissavienības kūrorti. Pēc ārstniecības faktoriem kūrortus iedalīja 3 galvenajās grupās - klimatiskajos (piejūras, kalnu, līdzenuma u.c.) kūrortos, balneoloģiskajos kūrortos (izmanto pārsvarā ārstnieciskos minerālūdeņus) un dūņu dziedniecības kūrortos. (Populārā medicīnas enciklopēdija 1985, 270) Sanatorija “Baldone” tika atzīta kā balneoloģiska tipa kūrorts, kurā pieejams sērūdeņraža un hlorīda minerālūdens, kā arī dūņu dziedniecība.

 

 

  

 

 

 


Milda Mangele, kūrorta vecākā māsa 1962. g.

Baldones sēravoti plūst cauri vietām, kur saskaras ar kūdru un ģipsi saturošiem iežiem.  “Baldones minerālūdens, kas nāk no 8,5 m dziļa urbuma, pieder pie aukstiem sulfāta un kalcija sērūdeņraža ūdeņiem.” (Dzimtenes Balss nr. 30, 24.07.1970) Bagāti ar sērūdeņradi, ogļskābi un pieskaitāmi pie sārmzemju sulfāta vēso sēravotu grupas. Avota ūdens, kam piemīt dziednieciskās īpašības, ir bezkrāsains, kristāldzidrs, ar piegaršu un olām raksturīgu smaržu. “Balneoloģiskajos kūrortos galvenie ārstniecības līdzekļi ir ārstnieciskie minerālūdeņi, kas pēc fizikālajām un ķīmiskām īpašībām var būt ļoti dažādi, tos var lietot ārīgi - peldēs, dušās, inhalācijās, dažādās skalošanas procedūrās u.c. un iekšķīgi - kā dzeramo minerālūdeni.” (Populārā medicīnas enciklopēdija 1985, 271 - 272) Sērūdens vannas kopā ar skuju ekstraktu vai sāli, vai ogļskābo gāzi nozīmēja cilvēkiem ar nervu sistēmas un sirds – asinsvadu saslimšanām, bet kuņģa un zarnu slimniekiem izrakstīja sērūdeni lietot iekšķīgi.

Baldones novadā ir ap 90 purvi. Sanatorijas “Baldone” vajadzībām dūņas dziedniecībai ieguva no Baldones tuvumā esošajiem dūņu purviem – Dūņu un Pladu purvs. Dūņu purva platība sasniedz 10 ha, tas atrodas starp Jezītes un Doļu kalnu, apm. 1,5 km attālumā no sanatorijas. Pladu purvs ir 70 ha liels. Dūņu slānis sasniedz 18 m biezumu. Dūņu apstrādes procesa apraksts 1958. g.  – “dūņas purvā sagriež ķieģelīšos, izkrauj grēdās apžāvēšanai un pēc tam    ar šodien reti sastopamu satiksmes līdzekli, trulīti, ko velk vecais, labais zirgs, piegādā dūņu noliktavai un vannu mājai, kur tās, sasmalcinātas un izsijātas, karsē ar karstu tvaiku. Karstās dūņas ar spaiņiem piegādā kabīnēm.” (Radovska 1958, 18) Dūņu malšanas cehs un vagonešu šķūnītis sanatorijas pārraudzībā atradās Baldones ciema centrā. (Cīņa nr. 56, 12.07.1958) Dūņu ārstniecisko vērtību izskaidro ar lielo dzelzs, kalcija un magnija oksīdu saturu. Dūņu procedūras iet kompleksā ar citām ārstēšanas metodēm. Ārste Rasma Rotkale savā rakstā “Mana sanatorija, kādu es to pazīstu…” raksta, ka “dūņas ir dabas produkts.

Iegūst aizaugušos ezeros - limānos. Ne vienmēr tās ir melnas, kaut gan melnums ir iekļauts dūņu pamatīpašību kompleksā. Bet, kā jau dažkārt literatūrā pieminēts, melna krāsa  ne vienmēr ir peļamākā. Mūsu senči teica – melns darbs – balta maize. Vai, ja atļauts pārfrāzēt – melnas dūņas – balta veselība. (..) Šo dūņu dēļ, kas nogatavojušās Pladu tīrelī, cilvēki brauc tūkstošiem kilometru no tālajiem ziemeļiem, Sahalīnas, Sibīrijas, Tadžikijas un Baškīrijas, Maskavas, Ļeņingradas, Murmanskas, Minskas un citām tālām un tuvām vietām.” (Padomju Jaunatne nr. 216, 02.11.1969, 4.lpp) Procedūras palīdz sanatorijas slimniekiem, kas cieš no dažādām locītavu, kaulu lūzuma seku, nervu sistēmas un ginekoloģiskām kaitēm. Ap 1965. gadu Maskavas Hidroģeoloģijas institūts izdarīja plašus pētījumus Baldones tuvākajā apkārtnē, precizējot dūņu sastāvu purvos un to dziedniecisko vērtību. Šīs zinātniskās ekspedīcijas darba rezultātā sanatorija sāka izmantot Pladu purva augstvērtīgās dūņas, kam ir augsta humifikācijas pakāpe un daudz minerālvielu, organisku savienojumu, sērūdeņraža. Dūņu aplikācijas un tamponi 1971. g. jau ir viens no iecienītākajiem ārstēšanas veidiem sanatorijā “Baldone”. “Aizbraukdami no sanatorijas daudzi saka paldies sēravota Ķirzaciņai. Viņai un Plades purva dziednieciskajām dūņām, ko mineralizējis sērs un ģipsis.” (Dzimtenes Balss nr. 30, 24.07.1970) 

Kādas procedūras bija pieejamas sanatorijā “Baldone”? Sanatorijā bija iekārtoti nepieciešamie diagnostiskie un ārstnieciskie kabineti, tai skaitā klīniskā un bioķīmiskā laboratorija, rentgena kabinets. Pārsvarā visas procedūras notika centrālajā ārstniecības korpusā jeb vannu mājā (celta 1939. g.). Ārstnieciskā korpusa pirmajā stāvā atradās: dūņu nodaļa, zemūdens masāžas kabineti, elektrodūņu kabinets, inhalatorija, ārstnieciskās fizkultūras zāle, sērūdens baseins, skābekļa teltene un distrakcijas kabinets. Ārstnieciskā korpusa otrajā stāvā atradās: vannu nodaļa, ginekoloģijas terapeitisko procedūru un stomatologa kabinets. Minētais plānojums pastāvēja līdz 1980. g., kad nodeva ekspluatācijā astoņstāvu korpusu.

Ārstnieciskās sērūdens un dūņu procedūras papildināja elektrofizioprocedūras, elektriskā un zemūdens masāža, dažādu ārstniecisku vielu inhalācijas, klimatoterapija, diatermija, galvanizācija, injekcijas, līdzsvarota diēta, ārstnieciskā fizkultūra, pirts un dažādas dušas, piem., Šarko, cirkulārā un kāpjošā duša. Izdevumā “Cīņa” tiek apgalvots, ka sanatorijā “Baldone” hipnoze tiek pielietota kā viena no ārstniecības metodēm. (Cīņa nr. 209, 07.09.1966)

   

Teltene                                                                                                                                         Zobārsta kabinets

Ieskats, kā 1956. g. tiek ārstēti pacienti fizioterapijas kabinetā. Pacientam ar reimatismu vai nervu saslimšanu 20 min jāguļ siltās dūņu kompresēs. “Dūņām piemīt plastiskums, valkanība, lipīgums, liela siltumietilpība un maza siltumvadītspēja.” (Populārā medicīnas enciklopēdija 1985, 132) Pēc kompresēm seko mazgāšanās vannā un pusstundu ilga atpūta. Ja slimās sirds dēļ nav ieteicamas siltas kompreses, tad ārstē ar aukstām dūņu kompresēm. Minēto procedūru — elektriskās dūņu kompreses, sāka lietot 1956. g. Pārmaiņus dod kompreses un sērūdens vannas. “Sērūdeņraža vannas sagatavo kombinācijā ar skuju ekstraktu, vārāmo sāli un ogļskābo gāzi kā ogļskābās vannas, ko pielieto galvenokārt sirds un asinsvadu sistēmas slimību ārstēšanā. Sērūdeņraža vannas uz organismu iedarbojas ar trim faktoriem: siltumu, t. i., vannas ūdens temperatūru, ķīmisko faktoru, t. i., vanas minerālvielu un gāzu sastāvu un mehānisko faktoru – ūdens masas iedarbību uz ķermeņa virsmas.” (Radovska 1958, 13)

Zemūdens masāža                                                                                                                        Sērūdens vanna

Sanatorijā ārsti nemitīgi pilnveidoja zināšanas, lasīja lekcijas un analizēja pētījumus, lai ārstēšanās procesā ieviestu novitātes. “Pēcpusdienā  jauno ārsti Irinu Žeņiču var sastapt apkārušos gariem filmu tīstokļiem. Pret gaismu pavērsusi viņa ilgi apskata uzņēmumus, pētī, mērī un analizē sīkas, lauzītas  līnijas un izcilnīšus, kas redzami tajos.” (Padomju jaunatne nr.168, 26.08.1962) 1961. g. sanatorijā ārste Irīna Žeņiča ir pirmā, kura uz vietas sāk analizēt elektrokardiogrāfijas uzņēmumus. Elektrokardiogrammas pārsvarā tiek veiktas, ja nevar izšķirties par slimnieka ārstēšanas metodi. Kaulu un locītavu slimībām palīdz dūņu vannas un kompreses, toties ir aktuāls jautājums, vai sirds izturēs? Karstās dūņu procedūras saistītas ar pastiprinātu svīšanu. 1966. g. arī ārste Rasma Rotkale praksē pierādījusi jaunu ārstniecības metodi, kurā pielieto sēravota ūdeni. Ar  ultraskaņas inhalatora palīdzību tiek izsmidzināts sērūdens, kuru pacientam ir jāieelpo. (Dzimtenes Balss, 24.07.1970) Minētā procedūra palīdz sirds – asinsvadu sistēmas slimībām. (Kūrorts  Baldone – 170 gadi,  1966)

Ārstēšanā galvenokārt izmanto dabiskus ārstniecības faktorus (klimatu, minerālūdeņus un dūņas) kopā ar fizikālo terapiju, ārstniecisko vingrošanu un diētisko uzturu. (Populārā medicīnas enciklopēdija, 1975, 485.lpp) Sanatorijā tika organizētas pastaigas ārstnieciskās fizkultūras ietvaros. 1950. gados atbildīgais ārstnieciskās fizkultūras vadītājs bija Jānis Broks. “Sākumā uz viņa nodarbībām ieradušies tikai pāris cilvēku, bet tagad jau tās apmeklē apmēram puse atpūtnieku. Atzinīgi Baldones kūrorta viesi izsakās par fiziskās kultūras nodarbību vadītāju J. Broku, kurš pasākumam nododas ar visu sirdi. Katru dienu astoņos sākas rīta rosme un šīs 15 vai 20 minūtes dod možu vingrumu. Pa dienu notiek organizētas ārstnieciskās pastaigas, kur piedalās arī pavisam vecie un slimie. Pirmais maršruts ir 500 metru gājiens, otrs ir 1200 metru, bet trešais – kāpiens kalnā. Gājiena laikā pārbauda sirdsdarbību. Ja tā strauja, jādodas atpakaļ. Kalna virsotnē nonāk tikai paši spēcīgākie. Šajās pastaigās māca, kā pareizi elpot ejot un kalnā kāpjot. Fiziskās kultūras zāles atpūtnieki ierodas uz individuālajām nodarbībām. Savs vingrojumu komplekss ir sirds slimniekiem, savas - kustības elpošanas orgānu vai perifēriskās nervu sistēmas stiprināšanai.” (Cīņa nr. 234, 04.10.1956) Edvīns Ķimens sanatorijā 1960. gados pildījis ārstnieciskā fizkultūras organizatora amatu. Ziemas periodā nodarbības tika organizētas fizkultūras zālē, kura bija iekārtota ārstnieciskā korpusa pirmajā stāvā. Fizkultūras zāle bija aprīkota ar zviedru sienu, vingrošanas soliem, pievilkšanās stieņiem, izturības sienu, vingrošanas riņķiem, kuri bija piestiprināti pie griestiem u.c. un kā dekoratīvs elements bija grezni paklāji. Nodarbību laikā kontrolēja un pielāgoja katram slimniekam atbilstošo vingrojuma intensitāti, veidu, kā arī sekoja līdzi  pacienta pulsam. E. Ķimens strādāja arī individuāli. Katram kūrorta viesim ierādīja vingrojumus pie zviedru sienas vai veica mehanoterapiju un masāžu.

Ārstnieciskās vingrošanas zāle                                                                                        Ārstnieciskā fizkultūra - pastaiga

1956. g. ārstnieciskā korpusa pirmajā stāvā atjaunoja ziemas baseinu. Grieķu stila zālē kūrorta viesi piedalījās ūdens vingrošanā. Ārstnieciskā vingrošana ūdenī ir ieteicama un efektīva cīņā ar stājas traucējumiem un mugurkaula problēmām, kustību traucējumiem, palielinātu muskuļu tonusu un locītavu problēmām. Vingrojumi vērsti uz saspringtās muskulatūras atslābināšanu, pareizas elpošanas apmācību, kustību ritma izjūtu, stājas kontroli, muskuļu pareizu noslogojumu, mugurkaula un muskulatūras stiprināšanu. “Nākamā grupa jau sapulcējas plašā, gaišā telpā. Sienas te noklātas ar mirdzoši tīrām, viegli zaļganām flīzēm, tāpat grīda, plašie logi jumtā, it kā pielej halli ar dienas gaismu, un daži draiski saules stari izspiedušies cauri mākoņu grēdām iedzirkstas sanatorijas ziemas baseina ūdeņos. Ūdens sasildīts līdz 34—36° C patīkams un aicinošs. Zem dušām jau mazgājas vingrotāji. Noslēpumaini smaida trīs grieķu stilā veidotās skulptūras” (Padomju Jaunatne, Darba diena sākas agri, 11.05.1962) Baseinā bija iestrādāta ūdens kaskāde un dzelzs stienis, lai sanatorijas pacientiem ir vieglāk veikt ūdens nodarbību vingrinājums. Blakus baseinam bija iespēja izbaudīt somu pirti, kura darbojās reizi nedēļā.

Viens no sanatorijas darbinieku kodoliem bija ārstnieciskās fizkultūras metodiķis Jānis Ozoliņš. Ārsts J. Ozoliņš dziedināja ar mehanoterapijas palīdzību un nostrādāja 25 gadus Baldones kūrvietā. (Veselība nr. 4, 04.1982)  ““Elpojiet, elpojiet…” Jo dziļāk ievilksiet elpu, jo vairāk skābekļa saņems jūsu organisms. Elpošana ir saistīta ar kustībām. Griba elpot ir griba kustēties. Ārstnieciskā vingrošana tāpat kā viss medicīnā ir kaut kas precīzs un noteikts. Un Jāņa Ozoliņa acīm nepaslīd garām nekādas neprecizitātes. Viņš jums iemāca kustēties pareizi un skaisti.” (Padomju Jaunatne nr. 216, 02.11.1969, 4.lpp)

Ārstnieciskās vingrošanas nodarbība brīvdabas estrādē

Sanatorijas “Baldone” medicīniskais kolektīvs ārstēšanās procesā praktizēja pārsvarā no dabas nākušās veltes. Medikamentozā ārstēšana tika pielietota tikai izņēmuma gadījumos. 1966. g. galvenā ārste A. Saprikova rakstā “Baltijas kūrorti” min, ka Baldones sanatorijā kā procedūru izmanto ārstnieciskos bišu kodumus. (Zvaigzne, 20.09.1966) Bišu inde kompleksā terapijā slimniekiem ar radikulitiem un poliartritiem. “Ciešu draudzību Ķirzaciņa noslēgusi ar bitēm. Propolisu – bišu līmi – sanatorijā izmanto kā palīglīdzekli ginekoloģisko un augšējo elpošanas ceļu slimības ārstēšanā, arī zobārstniecībā. Panākumi esot lieliski.” (Dzimtenes Balss nr. 30, 24.07.1970) Sanatorijas draudzība ar biškopību un dārzkopību turpinājās arī 1980. gados, vairāk estētiskā plaknē. “Astoņstāvu” guļamkorpusa foajē, kas atradās pirmajā stāvā, Rīgas rajona Dārzkopības un biškopības biedrības Baldones pirmorganizācija rīkoja ziedu izstādes. (Veselība nr. 4, 04.1982)

Tāpat kā sanatorijas viesu skaits pieauga gadu gaitā, arī sanatorijas medicīniskais personāls kļuva lielāks. Izdevumā “Cīņa” ir saglabājusies informācija par situāciju 1953. g., ka “kūrvietā pilnīgi sakomplektēts medicīniskais kolektīvs, šogad te strādā 14 ārsti, tai skaitā 2 speciālisti -balneologi. Tas palīdzēs vēl pilnīgāk izmantot ārstniecības iespējas. (Cīņa nr. 100, 1953 28.04) 1967. g. sanatorijā strādāja 180 – 200 darbinieki, 14 ārsti, tajā skaitā arī zobārsts. (Dzimtenes Balss nr.5, 29.01.1967) 1986. g. sanatorijā strādāja 18 ārsti un 33 medmāsas. Medicīniskais un apkalpojošais personāls kopā sasniedza 250 darbiniekus. (Dzimtenes Balss nr.2, 09.01.1986) Sanatorijas ārsti sadarbojās ar republikas zinātniskajām iestādēm – ar Rīgas Medicīnas institūta dzemdniecības un ginekoloģijas katedru (prof. Šubs), LPSR Veselības un aizsardzības ministrijas Problēmu laboratoriju (prof. Rudzītis, docents Būmeistars), Ārstnieciskās fizkultūras dispanseru (docents Lencbergs), Kūrortoloģijas laboratoriju (med. zin. kand. Terentjeva).

1976. g. Medicīnas diena

“…dūņas tomēr ir melnas, tās dziedina daudzas vainas, un sērūdens vannas ir labas. Tas nav mīts, bet patiesība. (..) Varbūt ne visi, kas šeit meklējuši palīdzību, ir atveseļojušies pavisam, bet daļu palīdzības ir saņēmis katrs. Es negribu jūs aicināt šurp un teikt, ka šeit būs labāk nekā citur. Katrā vietā ir savi mīti un patiesība. Ja jūs atbrauksit, redzēsiet daudz vairāk nekā es. Un melnās dūņas un baltie cilvēki jums palīdzēs.” (Padomju Jaunatne nr. 216, 02.11.1969, 4.lpp)

Radovska R., Baldone un tās apkārte. R: 7. tipogrāfija, 1958, 112. lpp
Red. kolēģija Arons K., Auliks I. u.c., Populārā medicīnas enciklopēdija. R: Zinātne, 1975, 485. lpp. 
Galv. red. zin. padome Jērāns P., Kavacs G. u.c., Populrārā medicīnas enciklopēdija. R: Galvenā Enciklopēdijas Redakcija, 1985, 640. lpp.

Informāciju sagatavoja:
Anete Braufmane
Muzeja krājuma glabātāja

 

Dienas režīms

Sanatorijas apmeklētāji pie autobusa Rīga-Baldone

 

1961. gada aukstā ziemas dienā, piesnigušajā Baldones autoostā ieripo autobuss Rīga – Baldone.  Sanatorijā “Baldone” ir slimnieku uzņemšanas laiks – pagājušas 26 dienas (viens ārstēšanās periods), tiek izrakstīti veselie pacienti un uzņemti jauni. No autobusa kāpj ārā kūrviesi ar ceļojuma somām, kurās visbiežāk atrodas pārvelkamais apģērbs, sporta tērps un sporta apavi. Cilvēku straume plūst garām avīžu un suvenīru kioskam, caur parku uz vannu māju, kura greznota ar kolonām un ieskauta slaidās tūjās. 1961. gada sezonā Baldones sanatorija mēnesī uzņem vidēji 360 pacientus.

 

Suvenīru kiosks

 

Sanatorijas centrālā korpusa pirmajā stāvā ir reģistratūra. Kūrvietā ir jāierodas ceļazīmē norādītajā datumā. Līdzi jāņem personu apliecinošs dokuments – pase, ceļazīme, kur bez labojumiem atzīmēti personas dati, kā arī kūrorta karte ar derīguma termiņu ne ilgāku par trīs mēnešiem. Reģistratūrā katram Sanatorijas apmeklētājam ir jāiepazīstas ar sanatorijas “Baldone” iekšējās kārtības noteikumiem:

  1. Bez medicīniskā personāla atļaujas aizliegts izbraukt no sanatorijas.
  2. Ārstēšanās laikā slimniekam aizliegts lietot alkoholiskus dzērienus. Par alkoholisku dzērienu lietošanu, kā arī par sanatorijas režīma pārkāpumu slimnieku izraksta no sanatorijas, par ko paziņo organizācijai, kas izdevusi ceļa zīmi.
  3. Nepiederošām personām palātās uzturēties aizliegts.
  4. Naudu glabāt krājkasē!
  5. Vērtīgākās lietas atdod glabāšanā pie māsas saimnieces.
  6. Par naudas un vērtslietu nozaudēšanu administrācija neatbild.
  7. Ārstnieciskās procedūras jāpieņem norādītajos laikos. Kavējot, procedūras zūd.
  8. Ekskursijās un pārgājienos var piedalīties tikai ar ārstējošā ārsta atļauju.
  9. Saules un gaisa peldes atļauts pieņemt tikai ar ārstējošā ārsta atļauju administrācijas norādītās vietās.
  10. Izejot no palātas, nodzēsiet gaismu. Atslēga jāatstāj pie dežurējošā personāla norādītā vietā.
  11. Ievērot klusumu sanatorijas telpās un teritorijā!
  12. Esiet uzmanīgi un pieklājīgi savā starpā un ar personālu!

 (Latvijas Arodbiedrību republikāniskās padomes kūrortu pārvaldes sanatorija “Baldone” iekšējās kārtības noteikumi, 1970, 5.lpp)

Sanatorijas "Baldone" centrālais korpuss - vannu māja, pabeigta 1939. gadā    

 

       Ārstniecības iestādē, jebkuram slimniekam nācās ievērot stingri noteiktu dienas režīmu:  

  • Celšanās 700
  • Rīta tualete, gultu kārtošana 700 - 800
  • Rīta vingrošana (2 grupas) 730 - 830
  • Brokastis 845 – 1000
  • Pusdienas 1345 – 1515
  • Procedūras 800 – 1600
  • Klusā stunda 1600 – 1700
  • Launags 1700
  • Sporta spēles, pastaigas 1700 – 1900
  • Vakariņas 1900 – 2000
  • Kultūras un masu pasākumi 2000 – 2200
  • Gatavošanās nakts miegam 2230 – 2300
  • Tiek izslēgtas gaismas, klusums 2300

(Latvijas Arodbiedrību republikāniskās padomes kūrortu pārvaldes sanatorija “Baldone” iekšējās kārtības noteikumi, 1970, 2.lpp)

Kad cilvēks ir piereģistrējies un uzzinājis noderīgu informāciju par sanatorijas “Baldone” dienas kārtību, viņam ir jādodas uz vienu no sešiem guļamkorpusiem, kuros slimnieki iedalīti atkarībā no ārstējamajām veselības problēmām. Piemēram, slimnieki ar kustību traucējumiem uzturējās korpusā, kas bija vistuvāk vannu mājai, lai būtu vieglāk ierasties uz procedūrām.

Sanatorijas ārste Rasma Rotkale ir uzsvērusi, ka kūrvietas apmeklētājiem daudz rezultatīvāka ir mierīga atpūta. Ārstniecības pamats sanatorijā esot režīms un klusums, kas nepieciešami jebkuras slimības ārstēšanai. Tāpat nepieciešama slimnieka aktīva līdzdalība jebkurā ārstnieciskajā procedūrā, kā arī iekšējā garīga sagatavotība ārstniecisko procedūru pieņemšanai. Tas, kurš, braucot uz sanatoriju, domā galvenokārt par izklaidēšanos, nekad nesasniegs vēlamos rezultātus savas veselības uzlabošanai. Tomēr neatņemama sanatorijas “Baldone” ikdienas sastāvdaļa ir kultūras dzīve - sanatorija ir kolektīva ārstniecības iestāde, kurā izvairīties no savstarpējas komunikācijas nav iespējams. Tas arī palīdz slimniekam adaptēties sociālajā dzīvē.

 

Fiziskās aktivitātes un kultūras dzīve

Kompleksajā kūrortterapijā liela nozīme ir kūrorta norādītajam režīmam, psihoterapijai un fiziskajām nodarbībām.  Ne velti viena  no sanatorijas “Baldone” devīzēm, kura iesakņojās padomju varas periodā bija “Tiek ārstēts cilvēks, nevis slimība”. Dienas režīmā no plkst. 17.00 aktīvākie slimnieki var iesaistīties sporta spēlēs un vakara izklaidēs. Aukstā laikā sporta spēles tie rīkotas ārstnieciskā korpusa vestibilā, toties siltajās dienās - sanatorijas parkā. Pacientus vasarā aicina nodoties tenisa, galda tenisa, volejbola, vai basketbola spēlei.

 

Rīta vingrošana pie 5. korpusa, agrāk - J. Markevica pansija, villa "Lonnija"

Rīta vingrošana pie 1. korpusa, "Baltās pils"

 

 

 

 

Dabas baudītājiem ir iespēja doties garās pastaigās pa Baldones sanatorijas parku, kurā labiekārtoti celiņi, soliņi un ap 1970. g. tika pievērsta īpaša uzmanība krāšņu apstādījumu iekārtošanā. Dabas baudītājus aicina brīvdabas peldbaseins, kurš bija atvērts gan kūrviesiem, gan vietējiem baldoniešiem. 400 kvadrātmetrus lielais un 1 – 2,4 m dziļais brīvdabas baseins atjaunots 1957. g. 1. jūnijā. Aprīkots ar 5 m augstu tramplīnu. Bērnu peldbaseina daļā dziļums nepārsniedza 80 cm un blakus baseinam bija ierīkots rotaļu laukums. Pēc peldes iespējams izkarsēties somu pirtī, kura atradās blakus ziemas baseinam un bija pieejama apmeklētājiem vienu reizi nedēļā. Vienīgi baseina tuvumā labiekārtotās ģērbšanās kabīnes un soliņi, bija zaudējuši savu šarmu: “ (..) sašķiebušās ģērbtuves sanatorijas brīvdabas peldētavā.” (Cīņa nr. 938, 08.05.1964.) Diemžēl, brīvdabas baseins un infrastruktūra ap to vēlākos gados tā arī netika atjaunota un labiekārtota.

 

Sanatorijas kultūras dzīves organizators piedāvāja viesiem ekskursijas ārpus Baldones teritorijas. 1956. g. ekskursijās ceļotāji devās uz Nāves salu vai Rīgu. (Cīņa nr. 234, 04.10.1956.) 1970. g. standarta ekskursijas bija uz Rīgu, Salaspils memoriālo ansambli vai Jūrmalu par 2,40 rubļiem, dārgāk maksāja aplūkot gleznaino Siguldu – 2,60 rubļi.

Sanatorijas “Baldone” salīdzinoši bagātā kultūras dzīve bija vēlama jebkuram kūrorta viesim. “Vide vairs neatkāpās no viņa , dzīve nāca klāt…” (Padomju Jaunatne nr. 168, 26.08.1962) Bieži vakarus aizpildīja augstas kvalitātes koncerti un muzikālie priekšnesumi, tāpat bija iespējams uzstāties pašdarbnieku kolektīviem. Parka teritorijā atradās brīvdabas estrāde, saukta par “Gliemežvāku”, kura darbojās vasaras periodā. Brīvdabas estrādes priekšā bija deju laukums. Iecienītie deju vakari norisinājās katru otrdienu un ceturtdienu. Laukumu izmantoja arī ārstnieciskās fizkultūras nodarbībām.

Jautrākai noskaņai piedāvāja skeču vakarus, nopietnākai - lekcijas. 1964. gadā sanatorijas viesiem piedāvāja īpašu skolu – Veselības skolu. Izdevumā “Londonas Avīze” tiek ziņots, ka gada laikā Veselības skolu ir apmeklējuši 1200 slimnieki. Lekcijas pasniedza sanatorijas ārsti. (Londonas Avīze nr.943, 21.08.1964, 8.lpp)

Azarta cienītāji izmēģināja roku biljarda istabā, kura labiekārtota ap 1955. g. (Cīņā nr. 234, 04.10.1956., 4.lpp) Biljarda namiņš atradās parkā, netālu no brīvdabas estrādes. Pirms Otrā pasaules kara ēka kalpoja kūrorta apmeklētajiem kā tējnīca. 1982. g. astoņstāvu guļamkorpusa piebūvē - kluba telpās, iekārtoja sarīkojumu zāli, kurā organizēja pasākumus visa gada garumā. Baldonieši atceras, ka sarīkojumu zāle ar parketa grīdas segumu bija aprīkota ar īpaši ērtiem mīkstajiem krēsliem. Līdz ar salīdzinoši moderno iekārtojumu, deju vakari un muzikālie priekšnesumi kļuva grandiozāki. Tāpat kluba telpās norisinājās spraigas cīņas galda spēlēs. Viesi izklaidējās  novusa, galda tenisa, šaha un dambretes spēlē. Tika organizēti arī šaha turnīri.

Sanatorijas parkā viesus priecēja kinoteātris “Zvaigzne”, Rīgas ielā 22 (tagadējā Ceriņu parkā), vecās vannu mājas ēkā. 1982. g. kinoteātris tika pārcelts uz kluba telpām un izvietots jau pieminētajā sarīkojumu zālē.  

Dziedējošs spēks ir arī lieliskai grāmatai, tāpēc sanatorijas pastāvēšanas laikā vienmēr darbojās bibliotēka. Informācijas avoti vēsta, ka bibliotēka un lasītava līdz 1980. g. ir  atradusies ārstnieciskā korpusa otrajā stāvā. Līdz kūrvietas slēgšanai bibliotēka un lasītava jebkuram atpūtniekam bija pieejama astoņstāvu guļamkorpusa otrajā stāvā.

 

 

Baldonieši atmiņās par sanatoriju uzsver, ka telpās esot bijis liels daudzums gleznu – gleznas izvietotas gan korpusa gaiteņos, gan pacientu istabās. Tāpat ēkas rotājuši grezni paklāji un gaumīgas mēbeles.

Par mākslu tika atzīta arī ēdnīcas kolektīva radītā kulinārija. Vairākkārt sanatorijā tika rīkotas kulinārijas izstādes, piemēram, veltīta Jaunā gada svētkiem. 1978. g. Mārtiņdienas kulinārijas izstādē  bija ieradušies šefpavāri un dietologi no citām sanatorijām, kā arī Veselības aizsardzības un Tirdzniecības ministrija, lai vērtētu, degustētu un priecētu acis. Šefpavārs Fridrihs Bleijers ēdamgalda goda vietā bija licis brūni apceptu gaili, nevis ierasto zosi. (Dzimtenes Balss, nr. 52, 21.12.1978, 8.lpp) Kūrvietā katru gadu svinēja “Darba svētkus”. Svētkiem par godu izstādē eksponēja rokdarbnieku radītos darbus - gan kulināros labumus, gan tamborētus, adītus apģērbus bērniem un pieaugušajiem, gan keramikas priekšmetus.

Sanatorijas "Baldone" personāls, 3. no kreisās - šefpavārs F. Bleijers

 

Dodoties prom, katram kūrorta viesim jāsaņem no ārstējošā ārsta ceļa zīmes talons un jānodod apzīmogošanai reģistratūrā. Talons iesniedzams atpakaļ organizācijai, kas izdevusi ceļa zīmi. (Latvijas Arodbiedrību republikāniskās padomes kūrortu pārvaldes sanatorija “Baldone” iekšējās kārtības noteikumi, 1970, 3.lpp) Tiek lēsts, ka 185 pastāvēšanas gados (rēķinot no 1796. gada līdz 1982. gadam) Baldones kūrorta darbinieki bija apkalpojuši aptuveni vairāk kā vienu miljonu cilvēku. (Veselība nr. 4, 1982. gada aprīlis, 8. lpp.)  Žurnālists H. Vecvagars precīzi ir teicis: “Tā Baldonē, meklējot atspirdzi veselības avotos, satek daudzi ceļi un atkal aiztek uz savu pusi katrs.” (Cīņa, nr. 180, 01.01.1958.) 

Informāciju sagatavoja:
Anete Braufmane
Muzeja krājuma glabātāja

 

 

* * *

 

Sanatorija “Baldone” (1945-1991)

Pēc Otrā pasaules kara Baldones kūrvietu piemeklēja pārmaiņas. Kara laikā ārstniecības iestāde tika daļēji nopostīta. Latvijas teritorijā atkāroti ienākot padomju karaspēkam, arī Baldones kūrortu pārņēma padomju vara. Baldones kūrvieta no jauna tikusi atvērta apmeklētājiem 1945. gada 15. augustā. Šajā laikā ieradās pirmie atpūtnieki – kara invalīdi. Tika izremontēta vannu ēka ar 47 kabīnēm. Sākumā divās atpūtas mājās uzņemti ne vairāk kā 125 slimnieki. Ar laiku apmeklētāju skaits pieauga, sasniedzot pat 1200 slimnieku gadā. Baldones sanatorija vairs nedarbojās sezonāli, bet gan visu gadu. Īpaša uzmanība tika pievērsta kara veterāniem, kuriem bija dažādas privilēģijas attiecībā pret citiem atpūtniekiem.

Laika periodā no 1955. līdz 1960. gadam kūrvieta gadā uzņēma vidēji 2600 slimnieku, savukārt laikā no 1960. līdz 1970. gadam aprūpēto slimnieku skaits strauji pieauga pat divkāršojoties. Baldonē ārstējās visdažādāko profesiju pārstāvji, piemēram, skolotāji, inženieri, agronomi, studenti, pansionātu darbinieki u.c. No 1980. līdz 1990. gadam sanatorijas darbinieki gada laikā palīdzēja vidēji 9000 slimniekiem. Tā kā Baldone bija vissavienības sanatorija, to apmeklēja iedzīvotāji no visas Padomju Savienības, lielākā daļa no tiem bija krievu tautības.

Sanatorijas apmeklētāji saņēma īpašu “ceļazīmi”. Lai iegūtu ceļazīmi, slimniekam bija jāveic veselības pārbaudes un jānodod analīzes, lai gūtu atzinumu, ka nepieciešams ārstēties kūrortā. Ārstniecības vai profilakses iestādei ir jāizsniedz izziņa, kāda kūrvieta, kāda profila sanatorija slimniekam ir ieteicama. Ceļazīmi apstiprināja arodbiedrības rajona vai vietējā komiteja, bija nepieciešams arī priekšsēdētāja paraksts. Kad kabatā bija svarīgais papīrs, bija  jālūdz, lai ĀKK (Ārstu konsultatīvā komisija) izsniedz kūrvietu karti, kuras derīguma termiņš nebija ilgāks par trīs mēnešiem.

Bieži slimnieki izmantoja arī “kursa karti”, kuru izsniedza ārstniecības iestāde un apstiprināja arodbiedrība. Kursa karte sniedza iespēju izmantot ārstnieciskos sanatorijas pakalpojumus - katru dienu vajadzēja ierasties uz procedūrām, bet bez apmešanās guļamkorpusā. Šādu iespēju izmantoja vietējie iedzīvotāji. Tiem, kuri neieguva arodbiedrības apstiprinājumu, bija jāmaksā par 26 dienām vidēji 115 rubļi.

1978. gada izdevumā “Latvija” apkopotas ziņas, ka Padomju savienībā ir 117 augsti vērtētas kūrvietas (uzskaitē kopumā 300), kurās pieejami minerāli un citas ārstnieciskās vielas kā dūņas. Latvijā populārākās kūrvietas pēc apmeklētāju skaita bija Ķemeru, Baldones, Ogres, Tērvetes, Jūrmalas un Baltezera. (Latvija nr.10, 03.11.1978.)

Kas piesaistīja Baldones sanatorijai tik daudz apmeklētāju?

Pirmkārt, sanatorijas apmeklētājus piesaistīja Baldones dziednieciskie resursi. Jau Baldones svaigais gaiss vien nāca par labu veselībai. Svaigā gaisa dēļ Baldone reizēm dēvēta par “gaisa kūrvietu”. 1958. gada izdevumā “Cīņa” žurnālists H. Vecvagars tēlaini ir izteicies, ka “kalnu gaiss te Baldonē tik sauss, dzidrs un skanīgs.” Protams, slimniekus piesaistīja arī Baldones dziednieciskais sērūdens un dūņas, kas plaši tika pielietoti visdažādākajās procedūrās. Tā ēdnīcas pavāre Velta Saliņa, kura ieradusies no Valmieras atzinusi, ka viņa jūtas ļoti pacilāti, reimatismu viņai Baldones dūņas esot atņēmušas kā ar roku. Pirms nedēļas šeit atbraukusi, kāda cita atpūtniece ar reimatisma sakropļotām roku locītavām, bet tagad jau veikli varot locīt visus pirkstus. (Cīņa, nr. 180, 01.01.1958.)

Otrkārt, Baldone bija vieta, kurā vienkārši baudīt brīvdienu atpūtu. Atpūtniekus priecēja skaistais, labiekārtotais parks ar krāšņām puķu dobēm, strūklaka ar baseinu pie vannu mājas, kuru izbūvēja 1955. gadā, soliņi un romantiskie tiltiņi pār Ķekaviņas upi. Parkā bija sastādīti dažādi koki – ap 70 koku sugas. (Veselība, nr. 4.04.1982.)

 

 

Sanatorijas plānojums

1980. gadā ekspluatācijā tika nodots jaunais astoņu stāvu korpuss, bet līdz tam Baldones sanatorija sastāvēja no vairākiem atsevišķiem korpusiem, kuros notika konkrētu slimību ārstēšana.

  • Centrālais korpuss bija 1939. gadā pabeigtā vannu māja. Vannu mājā notika ārstnieciskās procedūras – peldes, masāžas u.c. Ēka ar kolonām un slaidajām tūjām īpaši izceļas visā kūrvietas infrastruktūrā. 1985. gadā tika izbūvēts jauns ārstniecības korpuss, kurā dienā varēja uzņemt pat 450 cilvēku.
  • Pirmais korpuss bija Baldones “Baltā pils” (vēsturiskās, mežkungam Ādamam Mickēvičam piederošās ēkas celtniecība pabeigta 1901. gadā) Daugavas ielā 15 (tagadējā adrese - Daugavas iela 23). 1945. gadā ēka tika iekļauta sanatorijas direkcijas pārvaldījumā kā sieviešu ārstniecības nodaļa, tajā tika ārstētas sievietes ar ģinekoloģiskām kaitēm. Šajā korpusā varēja izmitināt līdz 80 pacientēm. Bija plānots ēkai veikt piebūvi un tajā ierīkot slimnīcu, bet iecerēto neizdevās īstenot, jo ēka tika iekļauta vietējas nozīmes kultūras pieminekļu uzskaitē.

 

  • Otrais korpuss atradies netālu no pirmā korpusa - Daugavas un Lauku ielas krustojumā, tagadējā adrese – Daugavas iela 16. Tā bijusi skaista ēka ar verandām, kas darbojās vasaras periodā. Ēkā varējis uzņemt līdz 50 slimniekiem.
  • Trešais un piektais korpuss atradās Rīgas ielā. Ēkā Rīgas ielā 50 agrāk atradās J. Markevicam piederošā pansija, villa “Lonnija”. Abās ēkās no 1945. līdz 1980. gadam atradās sanatorijas apmeklētāju dzīvojamie korpusi.Ēkā Rīgas ielā 50 agrāk atradās J. Markevicam piederošā pansija, villa “Lonnija”. Abās ēkās no 1945. līdz 1980. gadam atradās arī sanatorijas apmeklētāju dzīvojamie korpusi. Trešais korpuss ar 40 un vairāk vietām uzņem atpūtniekus cauru gadu. Korpusā iekārtota atpūtas istaba ar televizoru un klavierēm. Vakaros atpūtnieki šeit pulcējās kopā, lai noskatītos televīzijas pārraides un muzicētu. (Radovska, R. 1958, 19)
  • Ceturtais korpuss atradies sanatorijas parkā. Pa trešā korpusa logu varēja redzēt ceturto korpusu, kas atradies pāri Ķekavas upītei. Šajā ēkā uzturējās slimnieki ar smagākām diagnozēm, jo ēka bija vistuvāk vannu mājai. No 1945. g. korpusā darbojās arī sanatorijas laboratorija.
  • Sestais korpuss sanatorijas plānojumā bija administrācijas ēka Rīgas ielā 89
  • Septītais korpuss celts 1955. gadā sākotnēji kā dzīvojamā māja, bet 1961. gadā ēka tika iekļauta sanatorijas direkcijas pārvaldījumā kā vīriešu ārstniecības nodaļa.

 

Arī padomju laikā tika saglabāta iespēja baldoniešiem, noslēdzot līgumu, uzņemt sanatorijas apmeklētājus savās mājās.

1963. gadā sāka būvēt sanatorijas ēdnīcu, kas tika nodota ekspluatācijā 1967. gadā. Ēdnīca varēja uzņemt pat 500 apmeklētāju. Ēdnīcas korpusā atradās arī atpūtas telpa. (Dzimtenes Balss, nr. 5, 02.02.1968., 2. lpp.) Par sabalansētu diētu sanatorijas apmeklētājiem rūpējās dietoloģes Skaidrīte Brantiņa un Māra Grubiņa. Savukārt veselīgu un garšīgu ēdienu spēja uzburt šefpavārs jeb “šefiņš” Fridrihs Bleijers. F. Bleijers sanatorijā “Baldone” strādājis no 1947. līdz 1986. gadam. F. Bleijers gatavoja daudzveidīgas maltītes un pats radīja orģinālas receptes. Katra gada nogalē Arodbiedrības kūrortu pārvaldes Latvijas republikāniskā padome Baldones sanatorijā rīkoja atvērto durvju dienas. 1978. g. ēdnīcas komanda viesus pārsteidza ar neparastiem tradicionālajiem ēdieniem, piem., plācenis ar pupām un biezpienu, mērcēti putraimu salāti ar āboliem un medu. Ēdnīcas personālu pārstāvēja pavāru brigadiere Māra Ķenga, pavāre Tamāra Gruziņa, oficiantes Rasma Ābola, Tatjana Žmuidena un Irēna Ogoreļceva. “F. Bleijers sanatorijā ir tāds kā zupu, kotlešu un ķīseļu valdnieks, neatminamus gadus viņš ir sanatorijas šefpavārs, kura saimniecībā ne viss tikai spīd un laistās, bet arī arvien gardi smaržo.” (Dzimtenes Balss nr.2, 09.01.1986.) Pēc Fridriha Bleijera šefpavāra godu pārņēma Māra Ķenga.

 

 1966. g. parkā pievienojās jauna celtne - katlu māja, bet 1971. g. beigās ekspluatācijā tiek nodots moderns saimniecības ēku komplekss ar garāžām un mehānisko darbnīcu.

1975. gadā tika sākta jaunā guļamkorpusa celtniecība, tas tika pabeigts 1980. gadā un spēja uzņemt 550 viesu.

Pirmajā stāvā bija reģistratūra un uzņemšana, kā arī aptieka, frizētava, procedūras un palātas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Jaunajā korpusā apmeklētājus allaž sagaidīja laipna dežurante. Tāpat tika kontrolēts kafejnīcas apmeklētāju skaits, kā arī lai korpusā neienāktu nepiederošas personas. Gaiteņus rotāja paklāji, gleznas un svaigi ziedi.

Otrajā stāvā kūrorta viesi labprāt brīvo laiku pavadīja bibliotēkā un lasītavā vai arī tējas istabā. Tējas istabas interjers viss bijis baltā krāsā - gan sienas, gan galdi, gan krēsli. Pacientiem tur tika piedāvātas vai speciāli izrakstītas ārstnieciskās tējas. Pārējā stāva daļa tika atvēlēta palātām.

Trešajā, ceturtajā un piektajā stāvā atradās istabas pacientiem. Istabas bija divvietīgas, aprīkotas ar dušu un personīgo balkonu. Šeit izmitināja slimniekus, kam diagnoze saistīta ar kustības aparāta, nervu un ādas slimībām. Lai dažādotu brīvā laika pavadīšanu, 1986. – 1988. g. tika īstenots plāns, ieviest visās guļamtelpās televizorus.

Sestajā un septītajā stāvā bija sieviešu nodaļa, kurā uzturējās slimnieces ar ginekoloģiskām vainām.

Astotais stāvs tika atvēlēts īpašiem viesiem, kuri apmetās luksusa numuros. Kopā bija 8 luksusa numuri, kuros varēja apmesties tikai ar galvenā ārsta īpašu atļauju tikai augsti viesi. Šos apmeklētājus arī ārstēja un uzraudzīja galvenais ārsts. Astotajā stāvā atradās arī solārijs un kafejnīca-bārs. Kafejnīca priecēja ar skaistu skatu no augšas uz visu Baldones apkārtni, un tajā pasniegti ārkārtīgi gardi kokteiļi un saldējums.

Vairums sanatorijas viesu, protams, vēlējās, lai viņus izmitina istabās, no kurām skats paveras uz sanatorijas parku pretī vannu mājai. Parks vakaros bija izgaismots. Apmeklētājiem patika arī puķu dobe vāverītes formā.

Korpusa medicīniskais personāls, tajā skaitā dežurējošais ārsts,  slimniekus uzraudzīja visu diennakti. No plkst. 800 – 1600 strādāja personāla dienas maiņa, bet no 1600 ieradās dežūrpersonāls.

1982. gadā lielais guļamkorpuss ieguva piebūvi – klubu. Klubs atradās pa kreisi pirmajā stāvā. Telpās atradās sarīkojumu zāle ar parketa grīdu, kurā tika organizēti koncerti, deju un kino vakari, konkursi medmāsām, medicīnas dienas un pat mākslinieku izstādes, piemēram, keramikas izstādes. Jaunajā korpusā bija arī pieejamas galda spēles, piemēram, novuss, galda teniss, šahs un dambrete.

Apmeklētājiem dodoties prom, bija iespējams veikt ierakstus atsauksmju grāmatā, kas bija pieejama pie dežūrpersonāla.

Vecajā vannu ēkā tika ierīkots kinoteātris "Zvaigzne".

Radovska, R. Baldone un tās apkārtne. R: 7. tipogrāfija, 1958, 112. lpp

Informāciju sagatavoja:

Anete Braufmane

Baldones muzeja krājuma glabātāja