A+ A

Baldones kūrvieta neatkarīgajā Latvijā

1920. gada maijā Latvijas Republika nacionalizēja (pārņēma valsts īpašumā) Baldones kūrvietu jeb, kā to mēdza dēvēt - "Baldones sēravotus". Lai kūrvietu pārvaldītu, bija nepieciešams izveidot tiešā valsts pakļautībā esošu iestādi, un tā arī tika izveidota arī pazīstamā Baldones sēravotu direkcija (oficiālais nosaukums palika "Baldones sēravoti"). Par pirmo Baldones sēravotu direktoru kļuva arī kūrorta galvenais ārsts Dr. Alfons Kleinbergs.

 

Dr. Alfons Kleinbergs

Dzimis 1864. gada 20. oktobrī, miris 1938. gada augustā. Apglabāts vietējos kapos 1938. gada 21. augustā.

Zinātniskais grāds - Dr.med., izglītību ieguvis Tērbatā 1891. gadā, pēc izglītības iegūšanas 1892. gadā jau ieradies Baldonē.

1909. gadā kļuva par Baldones kūrvietas-dziedniecības iestādes galveno ārstu. Viņa personīgā māja Baldonē, tagadējā Krasta ielā 19, bija viena no Baldones pansijām (vietām, kurā tika uzņemti kūrviesi), dēvēta arī par Kleinberga pansiju, Kleinberga sanatoriju-privātsanatoriju, arī privātu kūrmāju. Kara laikā tajā bija iekārtota lazarete. 1921. gada 17. decembrī Latvijas Republikas Darba ministrijas departaments A. Kleinbergu pieņēma par valsts ārstu Baldonē, bet Baldones sēravotu direktora amatā Ministru kabinets A. Kleinbergu oficiāli apstiprināja 1922. gada 27. aprīlī. Amatu ieņēmis līdz 1932. gada jūnijam, kad devās pensijā, viņa amatu pēc tam ieņēma A. Kēse.

 

"Baldones sēravoti" bija Iekšlietu ministrijas pakļautībā esoša iestāde. Piedāvājam iepazīties arī ar iestādes statūtiem:

 

Baldones sēravotu statūti

I Iestādes uzdevumi, tiesības un pienākumi

1. Baldones sēravoti ir autonoms valsts uzņēmums un darbojas uz 1922. g. 12. janvāra noteikumu par autonomiem valsts uzņēmumiem un šo statūtu pamata un bauda visas juridiskas personas tiesības.

2. Iestādes uzdevums ir sniegt Latvijas pilsoņiem un ārzemniekiem palīdzību veselības kopšanai, izlietojot šim nolūkam kūrvietas dabīgos klimatiskos un mākslīgos dziedināšanas līdzekļus.

3. No valdības sūtītos slimniekus (ierēdņus) iestāde uzņem ārstēšanai uz vispārējo noteikumu pamata par ierēdņu ārstēšanu. Maksāt nespējīgiem slimniekiem iestāde izdod bezmaksas vannas, bet ne vairāk kā 10% no maksāto vannu skaita un mazturīgiem par pazeminātu maksu pēc iestādes apstākļiem un līdzekļiem. 

4. Iestādei ir zīmogs ar iestādes nosaukumu un mazo valsts ģerboni. 

5. Iestāde ved grāmatas pēc viņas apstākļiem piemērotas grāmatvešanas sistēmas.

6. Iestādei, ar Iekšlietu ministra piekrišanu, ir tiesība darbības veicināšanai atvērt birojus un aģentūras kūrvietas reklamēšanai.

II Iestādes līdzekļi

7. Iestāde pāriet autonomā uzņēmumā ar visu to areāla plašumu, kāds viņai piederēja jau priekš pasaules kara, pievienojot klāt visus Baldones sēravotu aizsardzības rajonā atrodošās valsts zemes un mežus, ar visām ēkām, būvēm un ierīkojumiem, cik tāli tie pieder valstij, kā arī ar visu iestādes inventāru un visiem materiāliem. Bez tam iestādes īpašumā un izmantošanā pāriet ar 1922. g. 1. aprīli esošais līdz šim Baldones labierīcības biedrības rīcībā šaursliežu dzelzceļš no Baldones sēravotiem līdz Daugavai, kā arī vēl būvējamais pagarinājums līdz Ikšķiles stacijai ar visiem piederumiem. Par iestādes ieguldīto kapitālu skaita tās vērtības, kuras atrodas iestādes rīcībā aktīvu novērtējot uz 1922. g. 1. aprīli. Iestāde uzņemas arī visu pasīvu. 

8. Darbības sekmīgai vešanai iestāde saņem rīcības kapitālu, kura lielumu no saka ministru kabinets. 

9. Iestādei ir tiesība kreditēties valsts un privātās kredītiestādēs. Kredīta apmērus nosaka Iekšlietu ministra saziņa ar finanšu ministri.

10. Rīcības kapitāla palielināšanai finanšu ministrijai ar ministru kabineta piekrišanu ir tiesība izlaist iestādes obligācijas, noteicot nominālvērtību, izlaišanas cenu, gada rentes un termiņus. Obligācijas nodrošināmas ar nekustamu īpašumu, ierakstot tās zemes grāmatās.

11. Iestādes svabadie naudas līdzekļi ieguldami valsts krāj- un kredītbankā uz tekoša rēķina.

III Iestādes pārvaldīšana

12. Iestāde atrodas Iekšlietu ministrijas pārziņā.

13. Iestādes pārvaldīšana piekrīt direktoram-ārstam, kuru uz veselības departamenta priekšlikumu ieceļ iekšlietu ministrs. Direktoru apstiprina amatā ministru kabinets.

14. Direktors pārzin iestādi un ir atbildīgs iekšlietu ministrim par iestādes
mantu un darbību, kā arī rīkojumu kārtīgu izpildīšanu.

15. Visa sarakstīšanās iestādes darīšanās notiek zem direktora, vai viņa pilnvarotas personas paraksta. Direktora prombūšanas, jeb slimības gadījumā viņa vietu izpilda, ar iekšlietu ministra piekrišanu, kāds viņa pilnvarotais no atbildīgiem iestādes darbiniekiem.

16. Orderus, tekoša rēķina čekus, vekseļus, pilnvaras, līgumus un līdzīgus aktus un rēķinus, kā arī citus saistošus dokumentus paraksta direktors un grāmatvedis.

17. Direktors izstrādā tuvākas instrukcijas iestādes darbiniekiem, kuras iesniedz apstiprināšanai iekšlietu ministrim.

18. Direktors izstrādā katru gadu darbības plānu un budžetu, kurus iesniedz apstiprināšanai iekšlietu ministrim.

19. Direktors, kā ari pārējie šās iestādes darbinieki saņem atalgojumu uz
brīva līguma pamata, pie kam direktoram algu noteic iekšlietu ministrs, bet vispārējo iestādes darbinieku algas — direktors.

20. Iekšlietu ministrs noteic iestādes pastāvīgo darbinieku skaitu, pēdējos pieņem, apstiprina amatos un ari atlaiž direktors. Sezonas darbinieku skaitu noteic un pieņem direktors pēc vajadzības.

21. Bez algas direktors un citi iestādes darbinieki, pēc gada rēķinu noslēgšanas, saņem īpašu atalgojumu ministru kabineta noteiktos apmēros. Šīs peļņas daļas sadalīšanu starp direktoru un iestādes pārējo personālu nosaka iekšlietu ministrs.

22. Direktoru atceļ no amata, ja viņa darbība izrādītos par neapmierinošu, uz iekšlietu ministra priekšlikumu, ministru kabinets.

IV Darbības pārskats un peļņas izdalīšana

23. Iestādes darbības gads skaitās no 1. aprīļa līdz 31. martam.

24. Par katru pagājušo gadu direktors sastāda pārskatu par iestādes operācijām un viņas apgrozījumu bilanci, kā arī sastāda inventāru. Šos pārskatus pārbauda revīzijas komisija (25., 26. p.p.) un līdz ar viņas atsauksmi direktors iesniedz iekšlietu ministrim.

25. Iestādes kases, grāmatvedības, rēķinu un citu naudas dokumentu, gada pārskata un bilances revīzijas tiesības, kā arī pārraudzība pār instrukciju un rīkojumu pareizu izpildīšanu pieder revīzijas komisijai, kura sastāv no valsts kontroles un iekšlietu ministrijas priekšstāvjiem.

26. Par savām sēdēm revīzijas komisija ved protokolus, ierakstot viņos visus spriedumus un sevišķas domas, kuras izsacījuši atsevišķi revīzijas komisijas locekļi. Minētos protokolus, tāpat ari revizijas komisijas ziņojumus un slēdzienus, iesniedz iekšlietu ministrim.

27. No iestādes peļņas atskaita 2% no ēku, 10% no mašīnu un cita kustama
īpašuma pirmatnējās vērtības to amortizācijai. No pēc tam atlikušās tīrās peļņas daļas 10% pieskaita rezerves kapitālam, bet atlikušo tīrās peļņas daļu iemaksā valsts kasē — valsts ienākumos, atskaitot to daļu, kuru ar ministru kabineta piekrišanu var izlietot inventāra atjaunošanai un iestādes paplašināšanai.

28. Obligatoriskie atvilkumi rezerves kapitālam par labu turpinās tik ilgi, kamēr tas sasniedz 1/3 no pamata kapitāla, pēc tam atskaitījumus par labu rezerves kapitālam pārtrauc un atlikušo tīrās peļņas daļu iemaksā valsts kasē — valsts ienākumos.

29. Ja rezerves kapitāls samazinātos zem 27. p. minētās normas, tad peļņas procentu pieskaitīšana atjaunojas līdz iztrūkuma papildināšanai.

30. Rezerves kapitālu var izlietot ar iekšlietu ministra piekrišanu vienīgi varbūtēju zaudējumu un neparedzētu izdevumu segšanai.

31. Ja pēc gada rēķinu noslēgšanas izrādītos, ka radušies zaudējumi, tad tādi sedzami no rezerves kapitāla, bet ja rezerves kapitāls izrādītos par nepietiekošu, tad par tā segšanu un direktora varbūtēju atbildību lemj, uz iekšlietu ministra priekšlikumu, ministru kabinets.

V Statūtu grozīšana un iestādes autonomijas likvidācija

32. Par iestādes autonomijas likvidāciju uz iekšlietu ministra priekšlikumu
lemj ministru kabinets.

33. Šos statūtus var grozīt un papildināt uz iekšletu ministra priekšlikumu ministru kabinets.

 

Rīgā, 1922 g. 4. augustā

Ministru prezidents Z. Meierovics

Iekšlietu ministra vietā A. Birznieks

 

 

Baldones labierīcības biedrība

Baldones labierīcības biedrība bija viena no senākajām biedrībām Baldonē. Tā reģistrēta jau 1908. gadā Kurzemes biedrību lietu komisijā ar sākotnējo nosaukumu “Baldones labierīcības un glītuma izkopšanas veicinātāju biedrība”. Biedrības dalībnieki iesaistījās Baldones kūrvietas labiekārtošanā un dažādu ērtību nodrošināšanā. Piemēram, pēc 1. pasaules kara biedrības pārraudzībā bija Baldones-Ikšķiles zirgu tramvajs.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas tika izveidota Baldones Sēravotu direkcija, kuras pienākumos bija kūrvietas uzturēšana un labiekārtošana, tomēr kūrvietas dzīvē aktīvi iesaistījās arī Baldones Labierīcības biedrība, kura 1923. gada 20. aprīlī Jelgavas apgabaltiesas reģionālajā nodaļā tika piereģistrēta no jauna ar pilnu nosaukumu “Baldones sēravotu labierīcības biedrība”. Aizsākās biedrības aktīvākais darbības posms - biedrība, izmantojot līdzekļus, ko ieguva no biedru naudām, saziedotiem līdzekļiem, kā arī ienākumiem no dažādiem sarīkojumiem, palīdzēja ne tikai nodrošināt kūrvietā dažādas ērtības, piemēram, parka soliņus, atpūtas vietas, bet arī aktīvi rīkoja dažādus pasākumus. Īpaši aktīvi darbojās Liepkalnu ģimene – uzņēmējs Raimunds Liepkalns ierīkoja pastāvīgu autobusu līniju no Rīgas uz Baldoni (autobuss kursēja no Nacionālās operas vairākas reizes dienā), bet viņa sieva, biedrības dāmu komitejas priekšniece Alvīne Liepkalne, aktīvi iesaistījās Baldones sabiedriskajā dzīvē, lai gan abi no 1930. gada dzīvoja Rīgā. Baldones vecie ļaudis joprojām atceras, ka katru gadu jūlijā Baldonē notika bērnu svētki – tos rīkoja Baldones Labierīcības biedrība ar Liepkalna kundzi priekšgalā. 1930. gadu beigās par ierastu notikumu kļuva izbrauciens ar autobusu uz Lejasezeru – Labierīcības biedrība nomāja teritoriju ap Lejasezeru un katru nedēļu rīkoja uz to izbraucienus ar pikniku. Teritorija ap ezeru tikusi vērienīgi labiekārtota, ierīkojot tajā atpūtas vietas, ielaižot ezerā zivis un iestādot ūdensrozes.

Vēl viens īpašs Labierīcības biedrības ieguldījums ir modernās Baldones peldētavas ierīkošana 1936. gadā, kas bija iespējama pēc tam, kad biedrība iegādājās zemi pie Ķekavas upes un to uzdāvināja Tautas Labklājības ministrijai peldvietas izveidei. Tāpat, lai sabiedriskā dzīve Baldonē neapsīktu, biedrība aktīvi darbojās, lai arī ziemā Baldonē būtu ko darīt – sāka būvēt jauno Riekstu kalna skatu torni un slēpošanas kompleksu.

 

Biedrība arī veicināja informācijas izplatīšanu par Baldones kūrvietu izdodot, piemēram, informatīvus izdevumus.

1938. gadā biedrība tika pārorganizēta un 24. maijā piereģistrēta no jauna ar jau iepriekšējo nosaukumu “Baldones sēravotu labierīcības biedrība”. Tajā pašā gadā tika uzbūvēts jauns informācijas kiosks, pie kura bija pielikta Baldones un apkārtnes tūrisma karte, kā arī tajā varēja iegādāties piemiņas lietas – suvenīrus no Baldones. Savukārt 1940. gada 4. februārī Baldones sēravotu labierīcības biedrība rīkoja vērienīgas ziemas sporta sacensības, kas ietvēra gan nobraucienu no Riekstukalna, gan distanču slēpošanu apkārt Morisona kalnam.

Baldones Labierīcības biedrība kopumā sniedza ārkārtīgi nozīmīgu ieguldījumu Baldones kūrvietas attīstībā un labiekārtošanā.