A+ A

Baldones kūrvietai – 222!

Dziedinošie un svētie avoti izsenis pazīstami visdažādākajās kultūrās un tradīcijās, tiem bijušas atšķirīgas dziedinošās īpašības un spēja ietekmēt veselību. Avotus, kas cilvēkiem palīdzējuši izārstēt vairākas slimības, tautā mēdza saukt par veselības avotiem, kā piemēram, Baldones veselības avotu (Broce, 2002, 81). Tas plūst cauri vietām, kur saskaras ar kūdru un ģipsi saturošiem iežiem un ir bagāts ar sērūdeni un ogļskābi, tādēļ šo avotu dēvē arī par Baldones minerālūdens avotu vai Baldones sēravotu. Avota ūdens ir bezkrāsains, dzidrs, ar rūgtenu piegaršu un stipru smaržu. Ūdens temperatūra visu gadu ir no +7 līdz +7,5 grādiem.

liecina tradīciju apraksti un arheologu pētījumi, pie ārstnieciskajām vietām tika atstāti ziedojumi ar lūgumu pēc palīdzības vai kā pateicība par palīdzību. Visbiežāk tā bijusi nauda, bet ziedoti arī dzīpari, prievītes, drēbju gabali un rotaslietas. J. Urtāns raksta: “Par Baldones sēravotu, kur tagad ierīkots pazīstamais Baldones kūrorts, saglabājušās ziņas jau no 1561. gada. Dziedniecisko avotu tīrot, atrastas saktas, sudraba monētas, gredzeni, auskari. Ziedojumus varēja mest avotā vai arī pakārt turpat augošos kokos” (Urtāns, 1977, 200). Visticamāk, ka par Baldones minerālūdens avotu un tā ārstnieciskajām īpašībām bija zināms vēl senāk. Baldoniešu atmiņās saglabājies sens stāsts par sērūdens dziedniecisko spēku – 15. gs. beigās Rīgas birģermeistars Johans Soltrumps Rīgā ticis saindēts. Ārsts tikai žēli noteicis, ka Vācijas Āhene (zināma kūrvieta Vācijā) ir tik tālu, bet vienīgais, kas varētu palīdzēt ir Baldones sēravots. Birģermeistars tika pārvests uz Baldoni un izveseļojies. Dziedniecisko īpašību dēļ Baldones sēravotu dēvēja par “Jaunības avotu”. “Kā vēstī nostāsti, atpūsties un atgūt veselību uz Baldoni braucis Livonijas mestrs ar pavadoņiem, šeit palīdzību meklējuši un veselību atguvuši visdažādāko slimību nomocīti cilvēki un pat kara laikā ar mēri sirgstoši karavīru garnizoni. Skalojot actiņas Baldones sēravotā, redzi atguvusi aklā meitenīte Māra. Bet ziedu laikos, tāpat kā slavenākajiem Vācijas kūrortiem Bādenbādenei, Bādemsai un citiem, arī Baldones nosaukumam priekšā bijis “Bad” (“Vanna”) “Bad-Baldohn” kas norādījis uz minerālūdeņiem, kas te atrodami,” tik aizraujošs un vēstures līkločiem bagāts ceļojums sagaida mūs – lasītājus (Rasnace, 2017).

Zinātniekus – ģeologus un mineralogus – Baldones avots piesaistīja 18. gs., kad, izpētot ūdens ķīmisko sastāvu, ir atklāts, ka tas patiešām satur daudz vērtīgu vielu, kas nepieciešamas cilvēka veselībai. Pirmās ģeoloģiskās ziņas par Baldoni un Baldones sērūdens aprakstu 1784. gadā publicējis Jelgavas Pētera akadēmijas profesors, mineralogs, ķīmiķis Johans Jakobs Ferbers (Johann Jacob Ferber, 1743 – 1790): “Baldones ūdens izceļas no zemas un purvainas apkārtnes, netālu no Pastorāta, no nelielas/sīkas iztekas (burtiski – spraugas zemē) un kopā ar purva ūdeni ietek nelielā strautā, kas vēlāk ietek Daugavā. Trīs avoti ziemā neaizsalst, aukstumā kūp. Vasarā turpretī ir auksti. Visas trīs peldvietas atrodas zem klajas debess, tādēļ tek iekšā lietus un purva ūdens. Nav nekādu citu ērtību tiem, kas vēlas ārstēties. Viņiem jāievācas zemnieku mājās vai jādzīvo teltīs, vai jābrauc no tālākām vietām. Ūdens tiek arī transportēts, lai gan pārvadājot tiek zaudētas labās īpašības” (Ferber, 1784, 289 – 290).

J.J.Ferbera grāmatas "Anmerkungen zur physischen Erdbeschreibung von Kurland nebst J.B.Fischers Zusätzen zu seinem Versuch einer Naturgeschichte von Livland." (Riga: Jos Fried. Hartknoch, 1784) titullapa.

1795. gadā ārsts Johans Heinrihs Ekhofs (Eckhoff, 1750 – 1810) savus novērojumus un analīžu rezultātus par Baldones sēravota ūdeni apkopojis nelielā grāmatiņā “Beschreibung der Baldohnschen und Berbernschen Mineral wassers”.

Jauns ārsts Kārlis Šīmanis (Carl Christian Schiemann, 1763 – 1835), atgriezdamies no Vācijas pēc doktora grāda iegūšanas Getingenes universitātē, 1796. gadā sācis pētīt Baldones avotu un 1799. gadā izdevis monogrāfiju par Baldoni, “kurā ļoti sīki aprakstīts ne tikai sastāvs, lietošana un panākumi, bet vispārīgi atrodams daudz ziņu par dziedniecības metodēm starp latviešiem. Kopā ar kalnu inženieri Vestrumbu izstrādājuši sērūdeņa analīzes metodi ” (Kupcis, 1929, 21).

Kurzemes literatūras un mākslas biedrība gadskārtējā rakstu krājumā jeb annālē Jahresverhandlungen der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst M.G. Paukera redakcijā 1822. gadā (otrajā sējumā, pirmais sējums publicēts 1819. gadā) publicēja arī Kārļa Šīmaņa rakstu par Baldones un Bārbeles sēravotu analīzi.

Otrajā sējumā publicēts arī Kurzemes ārsta Kārļa Kristiāna Šīmaņa raksts par Baldones un Bārbeles sēravotu analīzi.
/Foto no LU Bibliotēkas virtuālās izstādes/

1801. gadā Pēterburgas medicīnas padome komandēja akadēmiķi Johanu Tobiasu Lovicu (Johan Tobias Lovitz, 1757–1804) pētīt sērūdeņradi saturošos pazemes ūdeņus Baldones apkārtnē.

18. un 19. gs. mija Rīgas vēsturē raksturojas ne tikai ar zinātnes, bet arī medicīnas uzplaukumu. Tā laika slavenais ārsts, vēsturnieks un sabiedrības veselības aktīvists Oto Hūns (Otto von Huhn; 1764–1832) viens no pirmajiem savu slimnieku ārstēšanā sāka izmantot Baldones minerālūdens avotus.

Baldones ķīmiskie, ģeoloģiskie un hidroģeoloģiskie pētījumi turpinājās arī 19. un 20. gs. Pieminēšu tikai dažus pētniekus – ievērojams Latvijas minerālūdeņu pētnieks bija Jānis Kupcis (1871–1936). Pētījis Latvijas sērūdens ķīmisko sastāvu, izcelsmi un ārstnieciskās īpašības. J. Kupča pētījumus par minerālūdeņiem un dziednieciskajām dūņām turpināja viņa skolnieks Jūlijs Ruments (1900– 1943), kurš pētījis Latvijas augšdevona dolomītos atrastos minerālūdeņus, Baldones dziedniecības avotu izcelsmi, palīdzējis noteikt avotu aizsardzības rajonu, izzinājis sakarību starp minerālūdeņu un tos saturošo pamatiežu ķīmisko sastāvu, pētījis minerālūdeņu balneoloģiskās īpašības.

J.H.Ekhofa grāmatas “Beschreibung der Baldohnschen und Berbernschen Mineral wassers” (1795) titullapa.

Par Baldoni sākusi interesēties arī Krievijas valdniece Katrīna II. Viņa rūpējusies, lai avota ārstniecības spējas varētu izmantot plašākas tautas masas. “Slimnieku vasarā bijis daudz, un ēku trūkuma dēļ viņi apmetušies 5 verstu attālumā no avota gan zemnieku mājās, gan šķūņos un vienkāršās būdiņās atklātā laukā. No bagātnieku aprindām vien Baldonē ieradušies ap 100 cilvēku, par kuru dzīves ērtībām barons Līvens ļoti rūpējies” (Ruments un Ermanis, 1940, 238). Tomēr līdz ar Katrīnas II nāvi oficiālo iestāžu interese par šo peldvietu pamazām izzuda. 1795. gadā Kurzemes hercogiste tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā un tika pieņemts lēmums dibināt Baldones kūrortu. Mercendorfas (Mercendarbes) muižas īpašnieks un Baldones muižas (šajā teritorijā atradās Baldones sēravots) nomnieks Frīdrihs Georgs fon Līvens (Friedrich Georg von Lieven, 1748–1800) lika labiekārtot teritoriju ap sērūdens avotu.

Baldones ainavu 1975.gadā, kurā redzama vannu māja un sēravota paviljons, savā zīmējumā iemūžinājis mākslinieks Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze, 1742–1823). (Broce, 2002, 81, Att. Nr. 38.)

Oficiālu pavēli par kūrorta dibināšanu 1797. gada 25. septembrī parakstīja Krievijas imperators Pāvils I. Tika sākti ievērojami Baldones, kā dziedniecības vietas, labiekārtošanas darbi, un kūrviesu skaits ar katru gadu turpināja palielināties.

Pēc Fridriha Georga fon Līvena nāves Baldones muiža ar topošo kūrortu tika nodota nomā un 1805. gadā apakšnomā brāļiem fon Korfiem (von Korff) – baroniem Gerhardam Heinriham (Gerhard Heinrich, 1759–1820) un Frīdriham Gothardam (Friedrich Gotthard, 17611830), ar kuru vārdu tiek saistīta kūrorta turpmākā izaugsme. Pats barons Gerhards slimojis ar locītavu reimatismu, ko palīdzēja izārstēt tieši Baldones dziednieciskais minerālūdens. Tādēļ 19. gs. sākumā abi brāļi rakstīja Krievijas impērijai vairākus lūgumus saņemt atļaujas un atbalstu kūrvietas attīstības veicināšanas darbiem. Krievijas impērijai rakstītos lūgumus parakstīja Frīdrihs Gothards (Фёдор Васильевич), bet aktīvi kūrorta dzīvē piedalījās arī viņa brālis Gerhards Heinrihs (Андрей Васильевич) un sieva Barbara fon Korfa (dzim. Valtere) (Barbara Korff (Walther)).

Villa Korff – barona fon Korfa vasarnīca parkā pie Baldones sēravota. Mūsdienās ēka ir daļēji saglabājusies.
/Foto no Baldones muzeja publikācijas/

Fon Korfu laikā notika kūrorta labiekārtošana – palielināts kūrvietas ēku skaits, uzcelta lielāka vannu māja, labiekārtots parks. Laika gaitā tika uzceltas dzīvojamās mājas, vasarnīca “Villa Korff” un krogs. Šajā laikā tika atklāts Baldones purva dūņu ārstnieciskais spēks.

“1816. gadā, kad Dr. Šīmanis otro reizi ieradies Baldonē, bijusi jau uzcelta un iekārtota peldiestāde ar 30 peldtelpām un 6 apdzīvojamām istabām. Parku greznojusi kūrmāja ar restorānu, un arī dzīvojamo ēku jautājums bija nokārtots” (Ruments un Ermanis, 1940, 239).

Kūrorta labiekārtošanu baroni fon Korfi veica par saviem līdzekļiem, nesaņemot atbalstu no kroņa muižas (valsts muižas), jo tika norādīts, ka baroni šos darbus veicot sava personīgā labuma dēļ, ne kroņa interesēs.

Pirmās Baldones kūrorta celtnes. Fotoatklātne. 1870.–1880.gads.
Autors nav zināms. /LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 120. fonds, 400P/

Gādību par kūrortu uzņēmās arī turpmākās Korfu paaudzes. Sēravota nākamo tvertni izbūvēja 1883. gadā. Caur tvertnes nostiprinājuma sienām ūdeni izvadīja 3 caurules: viena caurule tika pieslēgta sūknim, kas deva ūdeni peldu iestādes vajadzībām, otra – novadīja plūstošo ūdeni uz rezerves tvertni un trešā – pievadīja ūdeni vispārējai lietošanai.

Pirmā uzplaukuma periods, kad Baldones kūrortu apmeklēja vairāki simti atpūtnieku, ilga līdz Ķemeru kūrorta atklāšanai 1838. gadā. Kaut gan kūrvietas apmeklētāju skaits samazinājās, tomēr darbu tā turpināja.

1892. gadā Baldonē ieradās Dr. Alfons Kleinbergs (1864–1938), kurš šeit ierīkoja privātu dziedniecības iestādi un vēlāk kļuva par Baldones kūrvietas – dziedniecības iestādes galveno ārstu (iepriekšējie galvenie ārsti – Nikolauss Heinrihs Biders un Karls Gotlībs Heinrihs Frīdrihs Bursija). 19. gs. beigās apmeklētāju skaits Baldones kūrortā sāka pieaugt. Kopš 1901. gada ievērojams Baldones apskates objekts ir mežkunga Ādama Mickeviča medību pils jeb “Baltā pils”. Tika atvērta arī aptieka. Sanatorija darbojās tikai vasaras sezonā.

Pēc Pirmā pasaules kara un agrārās reformas Baldones kūrvieta un visi ar to saistītie īpašumi tika nacionalizēti. Lai gan Korfu dzimtas mantinieki mēģināja pretendēt uz dažiem īpašumiem, tomēr šis lūgums viņiem tika atteikts. Iekšlietu ministrijas pakļautībā 1920. gada maijā tika izveidota Baldones sēravotu direkcija “Baldones sēravoti”. Pienākums bija uzturēt un labiekārtot kūrortu. Kūrvietas dzīvē aktīvi iesaistījās arī “Baldones sēravotu labierīcības biedrība”, kas rūpējās gan par teritorijas labiekārtošanu, gan kultūras dzīvi.

Peldu iestāde Baldonē. 1910.–1913.gads.
Autors nav zināms. /LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. fonds, 102023N/

Šajā laikā – 20-to gadu beigās un 30-to gadu sākumā – kūrortā darbojās 15 sēra, ogļskābās un skuju ekstrakta vannas, un arī 15 dūņu vannas. Bija pieejami arī citi dziednieciskie līdzekļi: dušas, masāžas, elektriskā ārstēšana. Baldones kūrorts sekmīgi ārstēja vismaz 10 dažādas slimības veidus, piemēram, reimatismu, nervu sistēmas slimības, sieviešu slimības, hroniskas ādas slimības. Iestādes telpās slimniekus uzraudzīja medicīnas personāls. Kūrorta apmeklētājus laipni uzņēma ģimenes dzīvokļos vai privātvasarnīcu atsevišķās istabās, kā arī direkcijas mājā vai kūrmājā.

Baldones kūrmājas zāles interjers ar servētu viesību galdu. 1929.gads.
Autors nav zināms. /LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. fonds, 119851N/

Arvien tika atjaunotas un paplašinātas ēkas. 1928. gadā uzcelta dūņu vannas ēku būve ar 10 dūņu vannu kabīnēm un 2 komprešu un atpūtas telpām, vasarnīcas – pansijas. Paplašināts sērūdens un dziedniecisko dūņu procedūru klāsts, ierīkotas jaunas mehanizācijas ierīces. Sērūdens vannu ēkā koka pievada caurules aizvietotas ar dzelzs cinkotām caurulēm, ierīkoti arī dūņu lauciņi un platformas dūņu žāvēšanai.

1936. gadā ierīkoja modernu Baldones peldētavu un 1937. gadā uzbūvēja Riekstu kalna skatu torni un slēpošanas kompleksu. Uz Baldoni kursēja zirgu tramvajs – ”trulītis” un notika regulāra autobusu satiksme pa šoseju Rīga–Baldone.

Autobuss Baldones pieturā (kursēja pa maršrutu Rīga–Baldone). 1930.gads.
Autors nav zināms. /LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. fonds, 93745N/

Baldones zirgu tramvajs-“trulītis”. 1935.–1939.gads.
Autors: Kārlis Bļodnieks. /LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. fonds, 90637N/

Atpūtnieku vidū ir bijuši arī ievērojami cilvēki: rakstniece Zenta Mauriņa bērnībā ārstējusies Baldones dziednieciskajās vannās. 20. gs. 20gadu ievērojamāko viesu vidū ir latviešu inteliģences pārstāvji: aktrise L. Štengele, rakstnieki K. Skalbe un P.Rozītis, kurš veltījis Baldonei stāstu “Divpadsmit biķeri”, komponists A.Kalniņš. 1935. gada 7. septembrī Baldoni apmeklēja Valsts un Ministru prezidents K. Ulmanis (viņš Baldoni ir apmeklējis vairākas reizes). 1938.gadā Baldonē ārstējies gleznotājs V.Purvītis. Tāpat arī kūrortu apmeklēja cilvēki no Eiropas valstīm un pat Amerikas.

Latvijas Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis (2. no kreisās) un valdības pārstāvji viesošanās laikā Baldones sērūdens iestādē 1938. gada 20. jūnijā.
Autors: Edvards Kraucs. /LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. fonds, A149-143/

1937. gadā izvirzījās jautājums par aizsardzības rajona nospraušanu Baldones sēravota apkārtnē.

No 1939. gada vasaras veco Baldones sēravotu vairs neizmantoja sanatorijas vajadzībām un tam ļāva ieplūst Ķekavas upītē, tika izveidots jauns dziļurbums.

Pēc Otrā pasaules kara Baldones kūrvietu piemeklēja pārmaiņas. Kara laikā ārstniecības iestāde tika daļēji nopostīta. Latvijas teritorijā atkārtoti ienākot padomju karaspēkam, arī Baldones kūrortu pārņēma padomju vara.

Baldones kūrortu no jauna atvēra apmeklētājiem 1945. gada 15. augustā. To nacionalizēja un paplašināja, un nosauca par Vissavienības nozīmes kūrortu “Sanatorija “Baldone””. Tas aizņēma 31 ha teritoriju (vēlāk teritorija tika paplašināta). Kūrorts “Baldone” bija balneoloģiskais-dūņu kūrorts, jo tam piemīt divi dabīgie ārstniecības faktori: sērūdens avoti un kūdras dūņas (sauktas arī par dubļiem), kas atradās netālu no kūrorta. Labvēlīgie dabiskie faktori un klimatiskie apstākļi, skaistais skujkoku mežs, avots ar sērūdeni, bagātie dūņu uzkrājumi ļāva uzskatīt Baldoni par vienu no labākajiem kūrortiem.

Balneoloģiskais (centrālais ārstniecības) korpuss tika izvietots skaistā divstāvu ēkā. Pirmajā stāvā atradās dūņu ārstniecības iestāde, dušas telpa, baseins peldēšanai (ar sērūdeni), pirts, masāžas kabinets, laboratorijas, rentgens un ārstnieciskās fizkultūras zāle ar dažādu diagnostikas aparatūru. Otrajā stāvā atradās vannas kabineti, masāžas kabinets un zobārsta kabinets. Gadiem ejot, šis galvenais korpuss tika labiekārtots, paplašināts un aprīkots ar jaunu medicīnisko aprīkojumu, kā arī paplašināts ar medicīnisko procedūru klāstu.

Balneoloģiskais korpuss (vannu iestāde) 1951. gadā. Autors nav zināms.
Atklāta 1939. gadā. /LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 66. lp./

Sanatorijas “Baldone” vajadzībām dūņas dziedniecībai ieguva no Dūņu purva Baldones tuvumā. “Dūņām piemīt plastiskums, valkanība, lipīgums, liela siltumietilpība un maza siltumvadītspēja” (Populārā medicīnas ekciklopēdija, 1985, 132).

Centrālais tiltiņš pār upīti “Ķekava”. Skats uz sanatorijas “Baldone” parku 1953. gadā.
Autors nav zināms. /LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 116. lp./

Dūņu ārstniecisko vērtību izskaidro ar lielo dzelzs, kalcija un magnija oksīdu saturu. "Daudzu pētījumu un eksperimentu rezultātā konstatēts, ka dūņām piemīt biostimulējošas īpašības - tās veicina augu augšanu un attīstību, kapsulas veidošanos ap svešķermeni, brūču sadzīšanu un audu reģenerāciju, iedarbojas desensibilējoši, aizsargā pret starojumiem, tām piemīt antimikrobas un bakteriostatiskas īpašības – spēja kavēt patogēnu mikroorganismu attīstību vai arī tos iznīcināt." (Terentjeva, Frīdenberga, 2008, 166-167).

Ārstnieciskajās procedūrās tika izmantots arī sērūdens ar priežu skuju ekstrakta piemaisījumu un sērūdens ar ogļskābo gāzi. Sērūdens avota dziļurbums Nr. 10 atradās 0,5 km attālumā no ārstniecības iestādes, to no dziļurbuma pārdzina sūknis pa alumīnija trubām uz katlu māju, no kurienes jau padeva karstu un aukstu ūdeni vannās. Tāpat arī bija iespēja peldēties baseinā, kas atradās lielā zālē ar stikla jumtu. Ūdeni uzsildīja sildītājs, kas atradās baseina sienās. Izmantoja arī sērūdens dušas – gan cirkulāro, gan “Šarko” dušu. Tika pielietotas arī citas ārstniecības metodes: masāža, ārstnieciskā fizkultūra, fizioterapija, saules vannas un gaisa peldes.

Koka vanna sērūdens procedūrām. 1953. gadā koka vannas nomainīja uz emaljētām vannām.
Autors nav zināms. /LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. fonds, 16516P/

1950. gadā kūrorts funkcionēja 8 mēnešus un 22 dienas. Sanatoriju apmeklēja 1474 cilvēki, visvairāk ar kaulu un locītavu slimībām. Cilvēki ieradās no dažādām vietām, visvairāk no Latvijas PSR, PSRS Ļeņingradas apgabala un Baltkrievijas PSR. Sanatorijas “Baldone” medicīniskais kolektīvs ārstēšanās procesā izmantoja pārsvarā no dabas nākušās veltes, kā arī diagnostikas iespējas: laboratoriju, rentgenu un fizioterapijas kabinetu, ārstniecisko fizkultūru un citas procedūras. Medikamentozā ārstēšana tika pielietota tikai izņēmuma gadījumos. Konsultācijas sniedza arī ārsti-speciālisti, kas palīdzēja precīzāk noteikt pareizo ārstēšanu. Visas ārstnieciskās procedūras notika ārstniecības korpusā. Medicīnas personāls novēroja slimnieku veselības stāvokli procedūru laikā. Liela nozīme bija atpūtai un miegam pēc procedūrām.

1951. gadā slimnieku skaits pieauga – sanatoriju apmeklēja 1494 slimnieki. Visvairāk izmantoja dūņu procedūras (19289 procedūras) un sērūdens vannu procedūras (15786 procedūras). 1953. gadā pirmajā vietā pēc apmeklētības bija slimnieki ar nervu sistēmas traucējumiem (39,3%), otrajā – ar kaulu un locītavu slimībām (26,23%), trešajā – slimnieki ar asinsrites orgānu darbības traucējumiem (16%). Ar katru gadu palielinājās ne tikai slimnieku skaits, bet arī darbinieku skaits. Izveidots ūdensvads uz 1. un 2. korpusu, tāpat arī uzstādīta jauna apkures sistēma.

Sanatorijas atskaites par 1951.gadu otrā lapa.
/LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 91. o/p lp./

Šajos gados tika veikta arī teritorijas labiekārtošana – izveidota skaista strūklaka ar māksliniecisku figūru pie 1. korpusa, parkā uzstādītas 14 lielas vāzes un novietoti 35 soliņi, iestādīti eksotiski koki – dižegles, ciedru priedes, Mandžūrijas korķa koki, sudrabegles un sarkanie ozoli.

 

Foto ar strūklaku pie 1. korpusa. Autors nav zināms.
/LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 123. lp./

Sanatorijas parka centrā atradās 3 sērūdens avoti – skulptūras "Ķirzaciņa", "Māra" ("Milda", "Madonna") un "Vāverīte".

Strūklaka – skulptūra “Vāverīte” 1959. gadā.

18. gs. beigās tika izbūvēta jauna sēravota tvertne "Muciņa" ar slēgtu koka lapeni virs tās. Vēlāk virs tvertnes uzstādīja skulptūru “Ķirzaciņa”. Līdzās bijusi arī sēravota ūdens ņemšanas vieta “Māra”, kas attēlo dziednieciskā ūdens aizbildni Svēto Māru. Strūklaka “Vāverīte” parkā uzstādīta 1937. gadā. Skulptūra ir vāveres figūra ar čiekuru ķepās; tā šobrīd ir attēlota Baldones novada ģerboņa simbolikā.

Sanatorija “Baldone” sastāvēja no vairākiem atsevišķiem korpusiem: centrālais korpuss bija 1939. gadā pabeigtā vannu māja. Vannu mājā notika ārstnieciskās procedūras, izmeklējumi. Pirmais korpuss bija “Baltā pils” (vēsturiskās, mežkungam Ādamam Mickēvičam piederošās ēkas celtniecība pilnīgi pabeigta 1901. gadā, tagadējā adrese – Daugavas iela 23), kura no 1945. gada tika iekļauta sanatorijas direkcijas pārvaldījumā kā sieviešu ārstniecības nodaļa.

1. korpuss - “Baltā pils”. Autors nav zināms.
/LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 120. lp./

Otrais korpuss bijusi skaista ēka ar verandām, kas darbojās vasaras sezonā (tagadējā adrese – Daugavas iela 16).

2. korpuss. Autors nav zināms,
/LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 120. lp./

Trešais un piektais korpuss atradās agrākajā villā “Lonija”. No 1945. līdz 1980. gadam tur atradās sanatorijas apmeklētāju dzīvojamie korpusi ar plašu atpūtas istabu, kurā bija gan televizors, gan klavieres. Ceturtais korpuss atradās sanatorijas parkā, kurā no 1945. gada darbojās laboratorija.

3. korpuss. Autors nav zināms.
/LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 120. lp./

4. korpuss. Autors nav zināms.
/LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 121. lp./

5. korpuss. Autors nav zināms.
/LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 121. lp./

Sestais korpuss bija administrācijas ēka Rīgas ielā 89. Septītais korpuss celts 1955. gadā (nodots ekspluatācijā 1960. gadā), bet 1961. gadā ēku iekļāva sanatorijas direkcijas pārvaldījumā kā vīriešu ārstniecības nodaļu.

6. korpuss. Autors nav zināms.
/LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 121. lp./

Iebraukšanas dienās uz Rīgu devās divdesmitvietīgs autobuss, lai paspētu uz vilcienu no Ļeņingradas, Maskavas un Viļņas. Citā laikā ieraucēji izmantoja lielo, ērto pilsētas autobusu, kas brauca no Rīgas uz Baldoni 4 reizes dienā.

Sanatorijas “Baldone” slimnieku sagaidīšana. Autors nav zināms.
/LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 90. lp./

Pēc atbraukšanas tika reģistrēti atpūtnieki un veikta dokumentu apskate, kā arī ierādīts, uz kuru guļamkorpusu ir jādodas. Pirmās diennakts laikā slimniekus rūpīgi apskatīja korpusa ārstējošais ārsts. Izmantojot diagnostikas un laboratorijas izmeklējumus, tika noteikts ārstēšanās plāns, kā arī bija jānoklausās svarīga lekcija par režīma nozīmīgumu atveseļošanās procesā.

Sanatorijas “Baldone” ēdnīcā atradās 3 plašas zāles. Šīs telpas apkurināja ar centrālapkuri arī ziemā, vasaras sezonā bija atvērta arī lielā, slēgtā veranda. Blakus ēdnīcai atradās ēdienu gatavošanas cehi, noliktava un “ledus istaba”. Ēdnīcā strādāja kvalificēts šefpavārs, medicīniskā māsa, kura mācījusies dietoloģijas kursos (vēlāk – ārsti-dietologi), pavāri un viesmīles. 1963. gadā sāka būvēt sanatorijas ēdnīcu, kas tika nodota ekspluatācijā 1967. gadā. Ēdnīca varēja uzņemt 500 viesus.

Ēdiena izdalīšana sanatorijas “Baldone” ēdnīcā.
Autors nav zināms. /LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 178. lp./

Liela nozīme veseļošanās procesā bija arī ārstnieciskajai fizkultūrai Ārstnieciskās fizkultūras zāle bija dažāds vingrošanai nepieciešams aprīkojums – “zviedru siena”, vingrošanas soli, pievilkšanās stieņi, izturības siena u.c.

Ārstnieciskās fizkultūras kabinets.
Autors nav zināms. /LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 144. lp./

Nodarbību laikā medicīnas personāls kontrolēja un pielāgoja katram slimniekam atbilstošu vingrojumu intensitāti, veidu, kā arī sekoja līdzi pacienta pulsam.Tika organizētas pastaigas pa sanatorijas apkārtni ārstnieciskās fizkultūras ietvaros, kā arī izstrādāti terenkūra maršruti pa gleznaino Baldones apkārtni.

Vasarā bija pieejama brīvdabas estrāde (saukta par “Gliemežvāku”), kur notika dažādas aktivitātes, ārstnieciskās fizkultūras nodarbības, kā arī baseins peldēšanai ar 5metru augstu torni, kroketa un volejbola laukums.

Baseins ar 5 metru augstu torni.
Autors nav zināms. /LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 86. lp./

Rīta vingrošana vasaras periodā notika svaigā gaisā, bet ziemas periodā – ārstnieciskajā korpusā.

Ļoti aktīvi ritēja kultūras dzīve – bija iespējams apmeklēt medicīnas un politiska rakstura lekcijas par dažādām tēmām, bija pieejama arī bibliotēka, notika Valsts Filharmonijas Latvijas PSR mākslinieku un pašdarbības kolektīvu koncerti. Regulāri notika šaha, biljarda un kroketa spēļu turnīri un sacensības, arī volejbola un basketbola spēles, deju vakari. Sanatorijas parkā viesus priecēja kinoteātris “Zvaigzne”. Notika ekskursijas uz Rīgu, Ķemeriem un Siguldu, kā arī uz citām vietām. Atpūtniekiem bija iespēja apskatīt vēsturiskās un skaistās Baldones vietas. Katru gadu palielinājās iespējas baudīt kultūru, atpūsties un labi izklaidēties. Skaistais sanatorijas parks priecēja apmeklētājus, 1955. gadā izbūvēja baseinu ar strūklaku pie vannu mājas.

Ekskursija uz Siguldu 1959. gadā
/Foto: no Baldones muzeja, BDNM-629/

No 1956. gada sanatorija sāka strādāt visu gadu bez pārtraukuma, to apmeklēja 2581 cilvēks. Visvairāk slimnieki apmeklēja sērūdens, sērūdens - skuju, sērūdens - ogļskābās gāzes vannas (27 382 procedūras) un dūņu vannas (21 829 procedūras). Visvairāk tika ārstēti cilvēki ar nervu sistēmas traucējumiem, kā arī cilvēki, kas cieš no dažādām locītavu, kaulu lūzumu seku un ginekoloģiskām slimībām. Atjaunoja ziemas baseinu. Kūrorta viesi varēja piedalīties vingrošanā ūdenī.

Ir aprakstīta ārstēšanās gaita: “Pacientam ar reimatismu vai nervu saslimšanu 20 minūtes jāguļ siltās dūņu kompresēs. Pēc kompresēm seko mazgāšanās vannā un pusstundu ilga atpūta, ja slimās sirds dēļ nav ieteicamas siltās kompreses, tad ārstē ar austām dūņu kompresēm. Minēto procedūru – elektriskās dūņu kompreses – sāka lietot 1956. gadā. Pārmaiņus dod kompreses un sērūdens vannas” (Braufmane, 2017). “Sērūdeņraža vannas sagatavo kombinācijā ar skuju ekstraktu, vārāmo sāli un ogļskābo gāzi kā ogļskābās vannas, ko pielieto galvenokārt sirds un asinsvadu sistēmas slimību ārstēšanā. Sērūdeņraža vannas uz organismu iedarbojas ar trim faktoriem: siltumu, t. i., vannas ūdens temperatūru, ķīmisko faktoru, t.i., vannas minerālvielu un gāzu sastāvu un mehānisko faktoru – ūdens masas iedarbību uz ķermeņa virsmas” (Radovska, 1958, 13).

Slimnieka pulsa pārbaude sērūdens vannas procedūras laikā. Autors nav zināms.
/LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 137. lp./

Dūņu apstrādes procesa apraksts 1958. gadā - “dūņas purvā sagriež ķieģelīšos, izkrauj grēdās apžāvēšanai un pēc tam, ar satiksmes līdzekli, trulīti, ko velk zirgs, piegādā dūņu noliktavai un vannu mājai, kur tās, sasmalcinātas un izsijātas, karsē ar karstu tvaiku. Karstās dūņas ar spaiņiem piegādā kabīnēm” (Radovska, 1958, 18).

1960. gadā nodibināja Sanatorijas sabiedrisko padomi. Sanatorijas uzturēšana prasīja gan lielu darbu, gan finanšu līdzekļus. Katru gadu tika plānoti sanatorijas telpu remonti, labiekārtošana. Tāpat arī bija jārūpējās par parku, lai tas priecētu slimniekus un palīdzētu atveseļoties.

Teritorijas parkā pie vasaras baseina slimniekiem bija iespēja baudīt saules un gaisa vannas.

Sanatorijas “Baldone” apmeklētāji bauda saules vannas. 1961.gada augusts.
Autors: nav zināms. /LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1.fonds, 2560P/

1962. gadā sanatorijas mērķauditorija bija cilvēki ar nervu sistēmas traucējumiem, locītavu slimībām un sievietes ar ginekoloģiskām slimībām.

1964. gadā tika veikts kapitālais remonts ārstniecības korpusā, izveidoti jauni procedūru kabineti un nodots ekspluatācijā jaunais rentgena kabinets – piebūve pie 6. korpusa. Tika pētīta jauna ārstēšanās metode – bišu kodumi un ārstēšanās procesā sāka izmantot dūņu aplikācijas (kompreses). “Veselības skolā” slimniekiem vadīja seminārus par veselību, ēšanas paradumiem utt. Tika uzstādīts arī dūņu maisītājs, kas ļoti atviegloja darbu, jo dūņas uzreiz varēja uzkarsēt līdz vajadzīgai temperatūrai, tās tika mehāniski samaisītas, tādējādi dūņas kļuva plastiskākas un ar labākām ārstnieciskajām īpašībām. Notika darbi pie kanalizācijas un ūdensvada izbūves. 1966. gadā tika uzcelta jaunā katlu māja, bet 1971. gada beigās ekspluatācijā tika nodots moderns saimniecības ēku komplekss ar garāžām un mehānisko darbnīcu.

Viena kursa ārstēšanās izmaksas sanatorijā (vidēji par 26 dienām) – 115 rubļi, ambulatorās ārstēšanās – 103 rubļi – un ārstēšanās ar “kursa karti”, kuru izsniedza ārstniecības iestāde un apstiprināja arodbiedrība, – 29 rubļi vai 83 rubļi.

“Ap 1965. gadu Maskavas Hidroģeoloģijas institūts izdarīja plašus pētījumus Baldones tuvākajā apkārtnē, precizējot dūņu sastāvu purvos un to dziedniecisko vērtību. Šīs zinātniskās ekspedīcijas rezultātā sāka izmantot Pladu purva augstvērtīgās dūņas, kam ir augsta humifikācijas pakāpe un daudz minerālvielu, organisku savienojumu, sērūdeņraža” (Braufmane, 2017). “Šo dūņu dēļ, kas nogatavojušās Pladu tīrelī, cilvēki brauc tūkstošiem kilometru no tālajiem ziemeļiem, Sahalīnas, Sibīrijas, Tadžikijas un Baškīrijas, Maskavas, Ļeņingradas, Murmanskas, Minskas un citām tālām un tuvām vietām” (Rotkale, 1969).

Ārstnieciskajā korpusā procedūru klāsts kļuva vēl daudzveidīgāks: turpināja darboties dūņu un vannu nodaļa, hidroterapijas nodaļā – cirkulārā duša, Šarko duša, kāpjošā duša, lietus duša, ginekoloģiskā nodaļa, inhalatorija. Nozīmīgu vietu kūrortā ieņēma ārstnieciskā fizkultūra. Darbojās ārstnieciskās un zemūdens masāžas kabineti, skābekļa teltene, elektrodūņu, distrakcijas un stomatologa kabinets. Diagnostikas korpusā atradās rentgena, fizioterapijas, procedūru, psihoterapijas, dežūrējošās medmāsas, funkcionālās diagnostikas kabineti, klīniskā un bioķīmiskā laboratorija, bišu kodumu un hipnozes kabineti.

Fizioterapijas kabinets. Elektroprocedūra.
Autors nav zināms. /LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 72. lp./

Fizioterapijas kabinets.
Diatermijas procedūra – ārstēšana ar siltumu, kas rodas audos, ja caur tiem plūst augstfrekvences (1,625 Mhz) elektriskā strāva.
Autors nav zināms. /LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 72. lp./

1967. gadā sanatorijā pilnīgi pabeigta specializācija 3 profila nodaļām: ginekoloģiskajai, neiroloģiskajai un balstu un kustību aparāta jeb kaulu- locītavu un saistaudu slimību ārstēšanas nodaļas.

Medicīniskais personāls nemitīgi pilnveidoja zināšanas, lasīja lekcijas un analizēja pētījumus, lai ārstēšanās procesā ieviestu novitātes. “ dūņas tomēr ir melnas, tās dziedina daudzas vainas, un sērūdens vannas ir labas. Tas nav mīts, bet patiesība.

Medicīnas darbinieku svētki 1976.gadā.
/Foto no Baldones muzeja, BDNM-624/

Varbūt ne visi, kas šeit meklējuši palīdzību, ir atveseļojušies pavisam, bet daļu palīdzības ir saņēmis katrs. Es negribu jūs aicināt šurp un teikt, ka šeit būs labāk nekā citur. Katrā vietā ir savi mīti un patiesība. Ja jūs atbrauksit, redzēsiet daudz vairāk nekā es. Un melnās dūņas un baltie cilvēki jums palīdzēs” (Rotkale, 1969).

1980. gadā notika milzīgs pagrieziena punkts sanatorijas attīstībā – tika pabeigts jaunais astoņstāvīgais guļamkorpuss, kurā varēja apmesties 500 viesu. Katrā divvietīgajā istabā bija atsevišķa dušas telpa, labierīcības, izlietne ar silto un auksto ūdeni, dvieļu žāvētājs. Katrā palātā bija izeja uz balkonu. Arī teritorijas labiekārtošana bija vērienīga – tika uzliktas betona flīzes un uzliets asfalts. Puķu dobēs tika izstādītas 500 rozes, 1100 lillijas, 3000 krokusi, 25 rododendri un iestādīti dažādi koki, iesēta zāle. “Pirmajā stāvā bija reģistratūra un uzņemšana, aptieka, frizētava, procedūras un palātas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Apmeklētājus sagaidīja dežurante. Otrajā stāvā kūrorta viesi labprāt brīvo laiku pavadīja bibliotēkā, lasītavā vai tējas istabā. Gaiteņus rotāja paklāji, gleznas un svaigi ziedi. Pārējā stāva daļa atvēlēta palātām. 3., 4. un 5.stāvā atradās istabas pacientiem, kuru diagnoze saistīta ar kustības aparāta, nervu un ādas slimībām. 6. un 7. stāvā bija sieviešu nodaļa, kurā uzturējās slimnieces ar ginekoloģiskām saslimšanām. Bija pieejama diennakts medicīniskā aprūpe. Astotais stāvs tika atvēlēts īpašiem viesiem, kuri apmetās luksusa numuros. Kopā bija 8 luksusa numuri, kuros varēja apmesties tikai ar galvenā ārsta īpašu atļauju. Šeit arī atradās solārijs un kafejnīca-bārs. Kafejnīca priecēja ar skaistu skatu no augšas uz visu Baldones apkārtni un tajā pasniegti ārkārtīgi gardi kokteiļi un saldējums” (Braufmane, 2017).

Skats no sanatorijas “Baldone” parka uz 1980. gadā uzcelto guļamkorpusu 1985. gada 3. oktobrī.
Foto: V.Semjonovs. /LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. fonds, 121879N/

Sanatorijas “Baldone” kafejnīcas-bāra interjers un viesi 1985. gada 3. oktobrī.
Foto: V.Semjonovs. /LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. fonds, 121877N/

Pa istabiņu un kafejnīcas logiem varēja vērot gleznainu apkārtni. Parks vakaros bija izgaismots. Apmeklētājiem patika arī puķu dobe vāverītes formā. Bija pieejamas galda spēles – novuss, galda teniss, šahs un dambrete.

Tika veikts ēdināšanas bloka kapitālais remonts un katlu mājas paplašināšana, kosmētiskais remonts balneoloģiskajā korpusā un diagnostikas kabinetos. Nomainītas vannas, iegādāta jauna medicīniskā aparatūra un mēbeles.

1982. gadā sanatoriju apmeklēja 8652 cilvēki (7801 slimnieks un 851 ambulatorais pacients).

1983. gada 8. martā notika jaunā kluba atvēršana. Tajā tika organizēti koncerti, deju un kino vakari, konkursi medmāsām, medicīnas dienas un mākslinieku izstādes.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viesu skaits sanatorijā “Baldone” strauji samazinājās, jo bija apgrūtināta tūristu iebraukšana no bijušajām PSRS republikām, bet no Eiropas sanatoriju apmeklēja ļoti maz cilvēku.

1992. gadā atpūtnieku nepietiekamā skaita dēļ sanatoriju slēdza uz ziemas sezonu. 1993. gada pavasarī sanatoriju atkal atvēra apmeklētājiem. Ārstēšanās rezultāti bija ļoti labi, jo dūņas procedūrām sildīja īpašā katlā, tās palika biezas, kas ir ārstniecībai efektīvākas. Tāpat arī tika izveidota viesnīca sanatorijas telpās. Tomēr bez valsts atbalsta pamazām samazināja darbinieku skaitu un 1996. gada 6. jūnijā tika pieņemts lēmums Valsts uzņēmumu sanatorija “Baldone” nodot privatizācijai, sadalot objektos. Ēkas ir piedzīvojušas vairākus saimniekus un šobrīd tām nepieciešama nopietna restaurācija un pārbūve.

Foto: Jānis Škapars/TVNET, 2019.gadā.

Foto: Jānis Škapars/TVNET, 2019.gadā.

Šobrīd Baldones iedzīvotājus un viesus priecē netālu esošais Ceriņu parks ar skaistiem apstādījumiem un ērtiem pastaigu celiņiem. Parkā var nobaudīt Baldones sērūdeni, kā arī apskatīt atjaunotās skulptūras.

***

“Vai tas, kas bijis, vien ir skaists?
Vai tādēļ, ka tas zudis, skaists?
Kaut sapnis gaist – Vēl dzīve kaist,
Vēl atdzimt var, kas garām laists.”
/Aspazija/

Publikāciju sagatavoja Linda Skriba
/LNA Siguldas ZVA galvenā fondu glabātāja/

 

 

Izmantotā literatūra un avoti

  1. Broce, J. K. (2002). Zīmējumi un apraksti. 3. sējums. Latvijas mazās pilsētas un lauki. Rīga: Zinātne.
  2. Ferber, J. J. (1784). Ammerkung zur physischen Erdbeschreibung von Kurland nebst J.B. Fiscers Zusätzen zu seinem Versuch einer Naturgeschichte von Livland. Riga: Jos. Fried. Hartknoch.
  3. Populārā medicīnas enciklopēdija (1985). Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija.
  4. Radovska, R. (1958). Baldone un tās apkārtne. Rīga: 7. tipogrāfija.
  5. Rotkale, R. (1969). Mana sanatorija, kādu es to pazīstu... Padomju Jaunatne, Nr. 216 (02.11.1969.), 4.5.lpp.
  6. Ruments, J., Ērmanis, P. (1940). Baldones sēravots un tā apkārtnes ūdeņu ķīmiskais sastāvs. Zemes bagātību pētīšanas institūta Raksti I. Rīga. 237.327.lpp.
  7. Terentjeva, L., Frīdenberga L. (2008). Latvijas kūrortu dabiskie dziedniecības līdzekļi. Rīga: Multicentrs.
  8. Urtāns, J. (1977). Senas dziedniecisko avotu izmantošanas tradīcijas. Dabas un vēstures kalendārs 1978. gadam. Rīga: Zinātne, 198.201.lpp.

Interneta resursi:

  1. Ančevska, I. (2018) Latviešu dziedināšanas tradīcijas: teorētiskie un praktiskie aspekti. Promocijas darbs. Rīga. Pieejams šeit.
  2. Aspazija. (1928). Asteru laikā: rudens dzejoļi. Pieejams šeit.
  3. Braufmane, A. (2017). Baldones kūrvieta padomju laikos. Pieejams šeit.
  4. Dēliņa, A., Kontuss, A., Prols, J. (2016). Ārstniecisko dūņu krājumi, to izmantošana un reģenerācijas iespējas Ķemeru nacionālajā parkā. 1. sējums. Vispārīgā daļa. Rīga. Pieejams šeit.
  5. Kupcis, J. (1929). Kādi minerālūdeņi un dūņas ir mums Latvijā? Latvijas Ārstu Žurnāls Nr. 1/2. Kongresa kopsapulces darbi 7. septembrī 1928. gadā. 20.29. lpp. Pieejams šeit.
  6. Lībiete, I. (2014). Vakcinētājam un vēsturniekam Oto Hūnam – 250. Pieejams šeit.
  7. LU Bibliotēkas virtuālā izstāde “Kurzemes literatūras un mākslas biedrība: Vēstures ainas”. Pieejams šeit.
  8. Rasnace, E. (2017) Baldones kūrvieta neatkarīgajā Latvijā. Pieejams šeit.
  9. Rasnace, E. (2017). Ceļojums laikā: Baldones kūrorta 220 gadu spožuma, posta un atdzimšanas stāsts. Pieejams šeit.
  10. Rasnace, E. (2017). Par kūrvietu. Pieejams šeit.
  11. Sokolova, I. (1994). Zenta Mauriņa un medicīna. Acta medico-historica Rigensia (1994) II: 281286. Pieejams šeit.
  12. Stradiņš, J. (2000) Lai neaizmirstam: Jelgavas Pētera akadēmija ir pirmā zinātniskā institūcija Latvijā. Referāts LZA un Jelgavas muzeja rīkotajā konferencē “Academia Petrina – 225” Pieejams šeit.
  13. Šarkūna, L. (2013) Kārlim Šīmanim – 250. Pieejams šeit.
  14. Šidlovska, V., Karpoviča, I. (2018). Ķemeri – mūsu zaudētā bagātība. Ķemeru kūrortam 180. Pieejams šeit.
  15. Ulmane, Z. (2017) Krievijas impērijas laiks. Pieejams šeit.

Nepublicētie materiāli:

  1. LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 1.apraksts, 8.-21. lieta; 3. apraksts, 1.-12. lieta.

PALDIES! LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvam un Baldones muzejam.