A+ A

Kultūras mantojums

Pēteris Aigars
MANA BALDONE

Dīvainu gleznu es sapņodams rasēju,
Aizsnaudies mežā zem milzīgas priedes:
Likās simts masieru kājas man masēja,
Izdzenot ģikti un vecuma sliedes.

Bet, kad jau atvēru acis un raudzījos,
Lūkojos turpu, kur dziedāja gailis,
Redzēju- jumti ar galotnēm draudzējās,
Pāri tiem baznīca izslēja smaili.

Un tad es sajutu aromu pludojam,
Likās jau – baudītu gardāko sieru;
Priežgaliem pāri un sūnainēm gludajām
Smarža tā lidoja kopā ar mieru .

Pēkšņi, kā pasakā šalcošās valdones
Pašķīrās. Priekšā bij' pakalni zilgi.
Redzēju – smarža tā ceļas no Baldones
Ceļas un celsies vēl gadsimtiem ilgi.

Ķekava brūnā kur saliecas līkumā
Šūpojot kūrmājas mūzikas smeldzi,
Rītos tur agri un pusdienas tvīkumā,
Avots kāds burbuļo brīnišķu veldzi.

Sirds, ja jums mīlā reiz rūgtumu smēlusies,
Bankrots jau tuvu vai paģiras tirdī,
Iebaudiet valgmi, kas pazemē cēlusies,
Viņa jau atkal ar spirgtumu dzirdīs.

Bet, kad jau kājām aiz vecuma stīvuma
Nepatiks dejot vairs valsi, ne rumbu,
Mērciet tās avotā, jutīsiet dzīvumu
Gluži kā toreiz, kad nebija grumbu.

Visur jau draiskums un nebēda aprāta.
Kur gan vairs dzejniekus suņdienās sūtīs?
Vienīgi Baldonē nevaj'ga saprāta,
Pietiek, ja cilvēkam dvēsele krūtīs.

Cilvēks tur saulē un dūņās var skaloties,
Ozonu baudīt un remdenu pienu.
Atbrauciet ciemā un nebūs jums aloties-
Tumšākais mijkrēslis vērsies kā diena.

Tamdēļ, lai daudzinām Baldones ieleju,
Avots, kur smaržo kā dižciltīgs āzis.
Dāmas un kungi, jūs gaidīdams, pieleju
Vēlreiz ar sēraino ūdeni glāzes.