Baldones seja

Kādā siltā vasaras pēcpusdienā gribu tevi, lasītāj, aizvest uz Baldoni un parādīt tās raksturīgākās vietas un īpatnības – Baldones seju.
Satiksimies Rīgā, 13.janvāra ielā pie Raimunda Liepkalna autosatiksmes uzņēmuma, no kura atiet autobusi ne tikai uz Baldoni, bet arī Ķekavu, Līvi, Bausku, Neretu un Skaistkalni. Par 90 santīmiem mūs nepilnā stundā aizvizinās pa labi asfaltētu šoseju līdz mūsu gala mērķim – Baldones Sēravotiem.
Sākot braucienu pa pilsētu līdz Bišu muižai, tas nav neko interesants. Agrāk tas bija pat vienā vietā bīstams, kad nebija izbūvēts Satiksmes ielas iztaisnojums.
Pabraucot garām tramvaja galapiestātnei Bišu muižā, ceļš virzas pa retu priežu mežu, kurai izbraucot cauri, drīz sasniedzam valsts paraugsaimniecības – Rāmavas ceļa galu.
Tuvojoties Ķekavai, labi iegaumē Vimbu krogu, līdz kuram pa Daugavu var atbraukt ar kuģīti „Annuška”. Ķekavā pie Lindes varētu nopirkt nēģus, bet šoreiz tas lai paliek.
Lūk, šeit, aiz Ķekavas – tūlīt aiz Līves lielceļa nozarojuma – Odu kalns, par ko jau tu būsi dzirdējis.
Pie Čagām nogriežamies no Bauskas šosejas un turpinām ceļu gar Klauģiem, Pulkartni un Ebēm pa Skaistkalnes šoseju cauri Drukas silam (kur agrāk laupītāji mitinājušies un uzbrukuši ceļiniekiem), izripojam ārā no Druka sila un esam jau klāt pie Bērzumniekiem, kur agrāk žīdi (autora redakcija) mācījušies lauku darbus, lai tad savas zināšanas pielietotu darbā Palestinā. Tepat jau arī klāt virsmežniecība, un mums jānogriež pa kreisi uz Baldoni. Vēl tikai trīs kilometri.
Ātri pabraucam garām kapiem, tad rāpjamies kalnā pie skolas, turpat pagasta nams, Baznīckrogs, kritušo varoņu piemiņas altāris un birzs, baznīca, Kārļa Bļodnieka foto stūdija, aptieka, Bizdena lielā māja ar kooperatīvu un skārni iepretim, blakus Landovska restorans, tālāk ugunsdzēsēju depo, pasts un direkcijas ēka vēl pazib gar acīm, kad stāvam auto ostā pie ziņu biroja iepretim trim lielajām apsēm.
Aiz muguras un lejā pa labi – vecās vannu ēkas – sauktas „lažiermājas’, kur tagad dzīvo slimnieki. Pretim Kārļa Zāles garā divstāvu māja ar veikaliem apakšējā stāvā.
Iesim ko ieēst! Nebūtu vērts mērot ceļu atpakaļ pie resnā Landovsku papa ar tā resno mammu
(ar vēl resnāku „taksīti), vai arī pie ienācēja Knēģera restorānā. Kūrmājā pašlaik spēlē mūzika un tā ir tuvāk, cilvēki pastaigājas starp kūrmāju un sēravotiņu.

Bet tagad uz peldētavu. Tur jaunatne – zēni un meitenes priecājas gan baseinā, gan krastmalas smiltīs. Daži gudrām sejām pārrunā stilus un citas peldēšanas fineses trenera Viktora Ozoliņa vadībā.
Tuvojas vakars. Pie peldētavas tuvajā stārķu ligzdā stārķu pāris klabina knābjus, apklust peldētāju čalas – arī mēs ejam.
Ziņu birojā jau esam ieguvuši garāku sarakstu par vietām kur varētu apmesties. Skaistie vārdi vilina: Silva, Atpūta, Baltā pils, Karmena, Forma, Liepkalna un Apiņa pansijas. Izvēlamies vienu un dodamies turp - jaukā priežu mežu ieslēgtā mājā tiekam uzņemti kā ģimenē.
Tu esi dzirdējis par Lībtāla pansiju un sudrablapsu audzētavu Morisona kalnā? Nav vairs. Lapsas aizbēga mežā, pansija nodega.
Vakarā atkal dodamies uz centru, kur tagad daudz laužu kūrmājas dārzā un apkārtējos parka celiņos. Vai nepadzersimies sērūdeni, ko izspļauj zaļā ķirzaka, vai arī no strūklakas pie granītā cirstās tautu meitas kājām? Negaršo? Taisnība, sērūdens smarža nav patīkama svešiniekam. Tikai vietējais to dzer, kad vien ceļš iet garām avotiņam. Mans vectēvs izārstēja sev roku un paglāba to no amputācijas, veselu nakti noguļot pie šī avotiņa, roku tajā iemērcis. Mums šis avotiņš palīdz daudz. Kādreiz cilvēki tajā meta naudas gabalus kā pateicību – cilvēki tikai nāk un iet, bet pateikties prot tikai retais.
Paklaiņosim pa parku. Redz, kur zēni spēlē basketbolu, bet Harijs Paeglītis jau atkal cīnās pa tenisa laukumu. Man pašam gan vēl patiktos nolaisties pa šļūcamo dēli, kaut garās bikses jau sen kā nēsāju. Bet tagad iesim uz baronu Korfu kapiņiem. Stāsta, ka kādreiz barons karietei priekšā un aiz muguras skrējuši seši sarkanās drēbēs ģērbti zemnieki ar izgrieztiem kāju stilbu muskuļiem, lai ātrāk varētu skriet. Vēlāk tiem bija akmenī jāiekaļ pa krustam un jāuzkāpj kokā, kur barons tos pa vienam nošāvis. Šeit pat parkā vēl spokojoties balta dāma ar mazu sunīti, sevišķi Skudru mājiņas tuvumā, kurai iepretim, starp citu, atrodas arī minētais akmens ar sešiem krustiem.
Mūsu tālākais ceļš ved gar Ķekavas upītes senlejas krastu. Šeit kafijas bedre, kur agrāk baroni kafiju dzēruši, bet vēlāk turpat redzēti spokojamies. Tālāk gar Froma pansiju, kurā atrodas viens no lilākajiem augļu dārziem Avotos, nonākam uz mēness apspīdēto senlejas krastu…
Otrā rītā, dabūjuši divriteņus, dodamies uz Riekstu kalnu, Lilijezeru un Velnakmeni. Jāuzmanās, lai neizkrīt cauri līgojošām sūnu paklājam ezera malā, bet riskēt ir vērts: ar koka spīlēm varam savākt baltās ūdens lilijas.
No Riekstu kalna skatu torņa labi pārskatāma plaša apkārtne. Pamalē, starp citu, redz Nāves salas pieminekļa smaili, Daugmales pilskalna muguru un skaidrā laikā – Rīgas torņu galus.
Šodien pēc pusdienas vēl uzkāpsim Morisona kalnā, kas savu nosaukumu ieguvis no pēdējā īpašnieka. Agrāk to sauca par Stērķu kalnu ( iepriekšējā īpašnieka vārds latviskā izrunā), bet vēl agrāk – par Ceplīšu kalnu. Pēdējā nosaukumu gan paturējusi Morisona kalna rietumu nogāze, kas noiet līdz Ceplīšu mājām.
Pirms uzkāpjot kalnā, katrs sper lieku soli, lai atpūstos un ievilktu elpu zem Mīlestība saliņas kuplajām eglēm.
Morisona kalna pakājē atrodas Sturmju, Vētru, Vilciņu un Kučieriņu mājas, kas pat
„apdzejotas”:
        Sturm´ ar Vētru griežas
        Vilciņš vidū spiežas.
        Kučieriņš tik piesmērā,
        Lai tik labāk griežas.
Turpat atrodas arī ļoti dziļa aka, kuras rakšanas laikā tajā noslāpuši divi strādnieki.
Atpakaļ ceļā uz Avotiem varam ieiet nopeldēties vannu ēkas siltūdens baseinā. Tev tik vajadzētu izmēģināt dažādas vannas, kompreses, krievu un romiešu pirtis, dušas, zarnu skalošanas un inhalācijas. Reti kāds cilvēks aizbrauc no Baldones nekļuvis dažus gadus jaunāks! (Khm! (autora redakcija)).
Šo vakaru pastaigāsimies pa Baldones Meža parku, kur viss vēl neizkopts. Tik skuju piebiruši celiņi vijas starp varenajām priedēm, lielām un mazām eglēm un mīksto sūnu. Sveķu smarža karstā laikā stipra un veselīga.
No meža parka varam pāriet Dūņu purvam, kur ņem dūņas vannām un kompresēm, uz Doļu kalniem un atgriezties caur Jaunbaldoni.
Rītu brauksim ar trulīti līdz Goldmaņa pārceltuvei pie Daugavas iepretim Ikšķiles baznīcas drupām. Tur kādreiz stāvējusi pirmā baznīca Māras zemē. No šejienes varēsim doties kājām uz Nāves salu, Līves muižu, Bērzmentes kokskolu un Ķekavā noķert Annušku, lai vakarā būtu atpakaļ Rīgā.
Citu reizi izvadāšu pa Ķekavas upītes krastiem un līču pļavām. Tik´ tad tu ticēsi, kad parādīšu, kādas līdakas un cik daudz raudu tur dzīvo. Līču pļavās patrenkāsim stirnas, un ja laimēsies, satiksim piegulošo meža biezokņos arī lielo platradzi briedi. Tad aiziesim uz āpšu un lapsu alām Jēzīšu kalnos.

Portretu galerija

No cilvēkiem, kas Baldonē kādreiz dzīvojuši vai viesojušies, lielākā personība liekas esam valsts un ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kas vienu vasaru bieži vien redzēts tirgū ar visiem jau pazīstamo medus podiņu iepērkoties medu.
Dr.Kleinbergs – ilggadīgais sēravotu direktors – piedalījies krievu –japāņu karā 1902.g., kur ieguvis pulkveža pakāpi, vietējo iedzīvotāju iemīļots par pašaizliedzīgo darbu savā ilgajā praksē. Viņa kabinets saturēja daudz eksotisku piemiņas lietu: cilvēku ādu, galvas kausu, skeletu, ieročus u.d.c. Arī manu vectēvu- pirmo Baldones vannu meistaru (apm. no 1884.-1890.g.) Dr.Kleinbergs kopis un ārstējis grūtos brīžos.
Trīsdesmitajos gados, vienu vai divas sezonas par sēravotu direktoru bija Dr.Kēze, kurš drīz aizgāja, bet tā vietā nāk Dr.Silarājs (dzimis Neimanis), kurš ieved radikālas pārmaiņas Baldones izdaiļošanā, apstādījumu sistēmā un it sevišķi – uzbūvējot jaunu vannu ēku, direkcijas māju un brīvdabas peldētavu. Viņš darbā paliek līdz pēdējai sezonai – 1944.gadam.
Visu direktoru sekretars un Avotu dvēsele bija A.Grants ( dzimis Grundšteins), kurš visu zināja un pazina.
No pagasta valdes darbiniekiem atmiņā palicis pagasta vecākais Melderis, sekretare Grunde, darbinieki – Kamerovsku Monika un Ziemiņa. Tad vēl lauksaimniecības biedrības priekšnieks Šmithens un ekonoms Adienis ar kundzi.
Ilggadīgais mācītājs Zuzans un skolas direktors Tikiņš atsauc atmiņā laiku, kad gāju iesvētības mācībā 1942.gadā.
Kā neaizmirstamus tipus, ne mazāk izteiksmīgus, kā Mērnieku laikos, jāmin Siliņš ar plakanām, izvērstām pēdām un Kārlis Grauze, alias Baltā Kaza, kuri vienmēr bija sastopami tur, kur kaut kas notikās, pat biežāk kā policijas uzraugs Skuja.
Saldus mirkļus piedzīvoju ēzdams kūkas Kārkliņa konditorejā, vai arī pie Tālītes (Meldera kundzes) pērkot skābās konfektes. Gaļas veikala īpašnieki – trīs brāļi Kviesīši bija ieguvuši labu slavu pircējos un labi konkurēja ar otru miesnieku – Krastiņu, kurš pēdējos gados vairs netirgojās.
No dārzniekiem pazīstami bija Asanta kundze, Brūders un Hartmanis. Elektriķis Bilkins rūpējās par to, lai Baldonei netrūktu elektrības.
No sveštautiešiem piemināmi: paunu žīds Zilberbrants, sīkpreču tirgotājs Markušēvics un Baltās pils īpašnieks Mickēvičs.
No Baldones nākuši viesiem pazīstamie mākslinieki un gara darbinieki: gleznotājs Atis Grunde, gleznotāja Ludmila Meilerte (dzimusi Krastiņa), rakstnieks Pēteris Aigars ( dzimis Tērmanis) un Alfreds Dziļums.
Daudzi vasarnīcu īpašnieki bija ienācēji, bet gribu minēt tos, ko atceros: operdziedātāja Vasiļeva, aktieris Emils Mačs ar kundzi, desu fabrikante Eizana kundze, būvuzņēmējs Jēkabs Kaparjosts, kurš daudz darījis Baldones jaunceltņu būvē, vēl tiesnesis Bīlmanis un daudz citu.

Tasmānijā, 1951.gada aprīlī O.Miezitis

 

Par Baldones skaistumkaralieni

Emīlija Punka pagājušā gadsimta 30.gados tika kronēta kā Baldones skaistumkaralieni. Ar visu goda lenti viņas fotogrāfijai vajadzētu būt arī muzejā, tikai, manuprāt, tā nav veiksmīga un neparāda viņas jaunības pievilcību. Šī skaistumkaralienes kronēšana laikam tiešām bija ievērojams notikums Baldonē, ja jau mūsu novadnieks Alfr. Dzīļums par to uzrakstīja romānu un Latvijas TV pēc tā veidoja raidījumu. „Vienas vasaras zieds”. Manai krustmātei gan nav nekādas kopības ar raidījuma varoni- izlutinātu pilsētas jaunkundzīti, kam riebjas lauki un lauku darbi. Emīlija Ounka bija īsta zemnieku sētas kopēja, kas aizprecējās uz Daugmales „Čābiņām” un nostrādāja kolhozā „Sarkanais strēlnieks” par lopkopi – gan slaucēju, gan teļkopi iemantodama, artrīta sakropļotas rokas un infarktu, kas aprāva viņas mūžu, kad nebija sagaidīti vēl pirmie mazbērni. Lai nu šīs lietiņas ( pask. - fotogrāfija un villaine ) glabājas muzejā un atgādina par cilvēkiem, kas kādreiz Baldones vārdu spodrinājuši.

2008.gada 10.martā
Biruta Mendziņa

 

Bijušā Baldones sēravotu direktora Arveda Kēses atmiņu pieraksts

Strādāju par direktoru Baldones kūrortā apm. no 1931.-1936.gadam. Sanatorija strādāja tikai vasaras sezonās. Toreiz kūrortā darbojās apm. 15 sēra, ogļskābās un skuju vannas, kā arī 15 dūņu vannas. Katrs slimnieks pieņēma 20-30 vannas. Slimnieki ieradās no Rīgas un citām vietām, kā arī Padomju Savienības.
Kanceleja, kā arī telpas slimniekiem atradās ēkā, kas toreiz bija tagadējās autoostas rajonā. Personālu vadīja valsts algots direktors.
Slimniekiem bija kūrorta grāmatiņas, ar kurām pēc ārsta norādījuma saņēma procedūras. Apkalpojošais personāls bija studenti, kas strādāja par sanitārēm, medicīnisko māsu.
Kūrmājā (vecā ēdnīca) atpūtnieki ēda pusdiena, vakaros verandā spēlēja kvartets un notika priekšnesumi. Par visu atbildēja ekonoms.
Slimnieki ieradās no Rīgas ar autobusu ( Liepkalnu privātuzņēmums) – 7-8 reisi.
Pirms A.Kēses par direktoru bija Kleinbergu Alfons, pēc tam Neimanis alias Silarājs Augusts, kurš strādājis it kā līdz pat Tēvijas karam.
Par grāmatvedi strādāja Grundšteins alias Grants, kas arī galvenokārt vadīja kūrorta saimniecību.
Kurorts bija pakāluts veselības aizsardzība departaments. Baldonē toreiz iecirkņa ārsts bija Eglīts.
Ārstnieciskās dūņas bija ļoti iecienītas. Tās veda uz Rīgu un Jelgavu. Iecienīts bija arī Baldones dzidrais, tīrais gaiss. Starp atpūtniekiem netrūka vāci un ebreji, kas šeit ieradās regulāri.
A.Kleinbergs bija kūrorta pirmais direktors, strādājis arī pie Korfa, kuram līdz pārejai valsts pārziņā, kūrorts piederēja.

1971.gada maijā Sarunu pierakstīja ārstes R.Rotkale un Ē.Rozenfelde

Ceļš uz skolu

Atmiņstāsts

Pa „Kannenieku” sirmo liepu gatvi lejup līgani noripo spožs braucamrīks. Pie stūres jauna, skaista meitene. Viss skaidrs! Pie brašā kaimiņpuiša atbraukusi pasērst draudzene – vidusskolniecīte no divpadsmitās...
Neviļus atmiņā uzplaiksnī skolas gaitas pirms gadiem sešdesmit, piecdesmit pieciem. Ir drūmais pēckara laiks.
„Dēluci, celies! Papucis drīz būs klāt!”- drusku pavēris acis, blāvajā petrolejas lampas gaismā saskatu Mammuča smaidošo seju. Situāciju aptveru diezgan ātri: tātad – Papucis jau aizgājis uz „Silakroga” zirgu stalli, kolhoza zirgkopis Ceijeru Augusts būs sajūdzis Jurku, un šorīt uz skolu kājām jāiet nebūs! Laukā laikam pamatīgi mīnusi, bet par maz, lai paliktu mājās.
Aši saģērbjos, iekožu saridātās brokastis, ielieku somā pusdienu doniņu. Pa kādreizējās kalpu mājiņas šauro lodziņu ieraugu, ka aizjūgs jau ir klāt. „Mazskurbu” Zentas šorīt ragavās nav, esot apslimusi. Braucot garām cūkķēķim, kurā pēc māju nodegšanas iemitinājusies abu brālēnu ģimene, ragavās ielec arī Viļuks, un ceļš uz skolu var sākties!
Pa liepu gatvi ar vecvecvectēva stādīto lielo ozolu lejgalā izbraucam uz Tomes ceļa. Par lielceļu to vis nenosauksi, vēl nav ne iztaisnots, ne paplatināts, ne nograntēts... Virs Jurkas astes vīd šaura gaismas strēle, bet viņš šauro, līkumoto meža ceļu zina labi. Tūliņ aiz „Pieraiņu” ceļgala panākam Gruziņu Anneli un Janku, un ceļš turpinās jautrāk. Lai gan šad tad Jurku stūrē arī Zentas tētis, šādi rīti tomēr neatnāk pārāk bieži.
Tā kā nūjošana vēl nav izdomāta, tad atliek vienīgi kājošana. It īpaši baisi metas, kad tumšajos, drūmajos rudens rītos jālien vien tai šaurajā „aliņā” starp priežu galotnēm, kas piedevām vēl vējā draudīgi lokās un šņāc. Un, ja vēl Viļuks piepeši ielec eglītēs un pēc brītiņa kaut kur netālu priekšā atskan nemākulīgas vilka gaudas?! Kāds tur brīnums? Stāstīja taču, ka „Plēsumos” Sinepu Oskaram šovasar vilks noplēsis aitu!
Uz pavasara pusi, kad dienas garākas un siltākas, uz skolu atļauts doties uz slēpēm. Tad pa ceļam var pamest nelielu līkumiņu pa labi un uzkāpt Jēzītī jeb Jēzīškalnā. Piepūli ar uzviju atsver slaidais nobrauciens tieši uz Ķeguma prospekta sākumu pie iekārtotās „Pīpotavas” ceļa gājējiem. Te jau Baldones robeža un pirmās mājas. Pēkšņi izlidot ar slēpēm uz ceļa var pilnīgi droši, jo nekādu auto taču nav! Skurbeniešos vienīgais motors vecas „konservu bundžas” jeb „Moskviča” izskatā parādās tikai svētdienās, kad vecais Dolbiņš no Čiekurkalna šad tad ierodas „Spodriņos” apciemot sievasmāti Poriešmammu. Pirmie kolhozu priekšsēdētāji arī klidzina ar zirdziņiem. Pat partorgs Ēvaldu Bernards darba gaitās braukā tikai ar divriteni. Tautā iesaukuši par „Baltūsi”... No klases puikām uz skolu ar „veļļuku” braukā tikai Rempes Voldemārs no „Urlām”.
Mājupceļu uz slēpēm var mērot taisnāk – no maizes ceptuves un gatera gar Ķekaviņas krastu pāri „Ciršu” un „Bakanu” pļavām. Pirms tam var pamest līkumiņu, uzkāpt Morītī (Morisonkalnā) un nolaisties pa lēzeno trasi līdz pat ceptuvei. Kādā dienā gan mēģinājums nobraukt pa stāvo Morīša nogāzi beidzās kļūmīgi – elegants kritiens un... labās kājas slēpei skangali pa gaisu! Ar to arī slēpošanas prieki izbeidzas, bet labi, ka drīz pavasaris klāt...
Tā paiet diena pēc dienas, gads pēc gada, un pienāk svinīgais brīdis, kad pamatskolēni nostādīti uz kultūras nama skatuves. Ir 1954. gada 5. jūnijs un ausīs, kā šodien, skan direktores Rasmas Greieres no sirds labi domātie vārdi: „Mīļie absolventi! Šodien jūs izejat Lielajā Dzīvē! Jums tagad paveras plašas iespējas, visi ceļi vaļā!”
Jāatzīstas gan, ka iepriekš trijatā ar Berķu Imantu un Mētras Janku „Zilajā Miglā” esam sastiķējuši pirmo kortelīti. Bija tāda „ieskrietuve” pie pienotavas pretim baznīcai koši zilā krāsā, bet lejā pie Liepu alejas – „Zaļā varde”. Pie blakus galdiņa iestiprināties pirms Birutas un Gunāra izlaiduma atnākušais dārznieks Hartmanis nīgri noņurdēs: „Nujā, nu jau lieli vīri...” Bet, kas mums?
Laikam jau nelielā žvinguļa dēļ ne visai saprotams direktores teiktais...Kādi ceļi? Kādas iespējas? Ne Baldonē, ne Ķekavā vidusskolas taču vēl nav. Rīgā radu arī nav, večiem ķeša patukša...
Taču drīz pēc izlaiduma, pārbraucis no pienotavas ar visām kolhoza piena kannām, Papucis noslēpumaini pasauc mani sāņus. Dziļdomīgi urbinādams degunu, sper vaļā savu vēstījumu: „Zini ko? Mums šogad padevusies branga agro kartupeļu raža. Saraksim, pārdosim un nopirksim velosipēdu. Baldonē jau divus gadus darbojoties „Baldones strādnieku jaunatnes vakara vidusskola”! Varēsi braukāt un pa vakariem skoloties tālāk!”
Karpoties pa kartupeļu vagām atkal uzurda neticības velniņš! Kas es par strādnieku? Ko pa dienu darīšu? Braukāšu ar piena kannām? Un neba jau nopirks to ciskudrilli, nekā! Kā vienmēr – atradīsies taču citas, daudz nopietnākas vajadzības...
Tomēr jau drīz pēc Jāņiem spožais braucamais gozējas saulē pie sētas pagalmā! Priekam nav robežu!
Nesagaidot 1. septembri, ķeza atkal klāt! Lai arī Tomes ceļš jau paplatināts un nograntēts, tomēr dažviet bedres vēl dziļākas kā šodien. Jau vienā no pirmajiem izmēģinājuma braucieniem „Sarkanās Zvaigznes” ražojums neiztur druku, un rāmis sadalās divās elementārdaļās...
Stāsta, ka bēdām neesot ilgs mūžs! Tā arī šoreiz – nez no kurienes tiek izrauts vecs „Ērenpreisa” rāmis, visas detaļas pārkrāmētas tajā. Nu ir pavisam cita braukšana! Uz tāda rāmja var pat skuķus vizināt!
Sāk tikšķēt arī mans darba stāžs: tieku pieņemts kolhozā par uzskaitvedi divām lauku brigādēm. Dienas gaismā var pagūt gan sarēķināt darbadienas, gan sagatavot skolai mājas jeb vakara darbus, tā kā petrolejas lampa vairs nav vajadzīga. Pievakarē taču jārullē uz skolu!
Neba jau es viens pats! Ik vakaru no Pulkarnes uz Baldoni četrus gadus ar vellapēdu dosies brāļi Brigmaņi: Jaņuks – mūsu klasē, Ivars – vecākajā. Bet Gedvilu Voldiņš pedāļus griezīs no Ķekavas un tikai tuvu pusnaktij atgriezīsies mājās. Vēl mūsu klasē mācīsies arī ķekaviete Laila Cīce.
Tāds, lūk, bija mūsu paaudzes ceļš uz SKOLU!

 

Kas pagrieza Ķekaviņu?

Problēmstāsts

Malku gādādams… pasitis fuksīti padusē, mazo cirvīti otrā rokā, pa bebru aizsprostu pārbrienu dižajam meliorācijas novadgrāvim un nonāku savā bijušajā ganību aplokā. Galvu piepacēlis, lūkojos pēc kāda tievāka, slaidāka alksnēna... Pēkšņi kāja iekrīt tādā kā bedrē, kā grāvī! Vērīgāk palūkojos apkārt un sniegā redzu nelielu, bet tomēr samanāmu līkloču iedobīti. Nu, kā tad! Tā taču Ķekaviņas vecupīte! Kaimiņš reiz bija rādījis vecveco „Silakroga” zemes plānu, kuram cauri vijās tieši tādi paši līkloči ar visu upītes nosaukumu... Padomju laikos gan nekādu krogu nevarēja būt, tāpēc mājas tika pārdēvētas par „Spodriņiem”.
Neviļus sāku brist gar vecupīti uz leju un nonāku līdz vienīgajam celiņam, kas ved uz Puriņa lauku. Kādreiz visauglīgākajā Kannenieku saimnieka tīrumā tagad kuplo varenas egles. Ceļš, kurš kalpoja arī par robežu manām un brālēna Viļa ganībām, vēl saglabājies, tikai tiltiņa pār Ķekaviņu gan sen vairs nav...
Liela bērnības daļa un ganu dienas abiem pagāja tieši uz šī tiltiņa. Tika būvēti cits par citu varenāki aizsprosti, kurus Ķekaviņa ar laiku tik un tā izskaloja, jo necieta nekādus iegrožojumus. Ūdenskrituma nogāzē pa izklātajiem akmeņiem šaudījās kazragi. Tos noķert plikām rokām bija bezcerīgi, bet augšpusē uzpludinātajā daļā vēl varēja dabūt kādu vēzīti, jo kolhoza lauki vēl nebija baudījuši ne amonjaka ūdeni, ne kādus citus skuntsmēslus vairumā.
Manas vēžotāja gaitas gan izbeidzās pie pirmā čakārņa, kad ūsainais tā sagrāba pirkšteli... Ai, kā sagrāba! Turpināt šo nodarbi vairs nebiju pierunājams. Viļukam, kā jau 3 gadus vecākam, veicās labāk. Reizēm vēžodami aizklīdām pāri Tomes ceļam, aizbridām līdz Mīzalstrauta ietekai Ķekaviņā, bet tur vēžus vairs nemanīja. Ūdens pārāk smaržoja un garšoja pēc sapuvušām olām...
Vēl augstāk Ķekaviņu nācās šķērsot, ejot uz Kroga tīreli pēc dzērvenēm, lācenēm, bērzlapēm un podiņiem. Gar tīreļa malu stiepjas neliels uzbērums, saukts par Bānīti. Pirmā pasaules kara laikā pa to vācieši veduši uz Ikšķili un Nāves salu stutmalku ierakumiem un blindāžām. Kursējis arī Zirgu Tramvajs.
Doties vēl augstāk un meklēt Ķekaviņas izteku Kraukļu purvā mums uz visstingrāko noliegts! Varot iestigt kādā purva slīkšņā...
Tagad Kraukļa purvs, tāpat kā Ķekaviņas vidustece, nomeliorēts, bet upīte joprojām sāk un spītīgi turpina savu gaitu pretim Daugavai-Māmuļai! Diemžēl, tikai līdz Tomes ceļam... Izburbuļo pa caurteku zem ceļa un...pazūd novadgrāvī, kas vairs nepiederot Ķekaviņai!? Tiesa gan, kad no Lielskurbu puses grāvim pievienojas cits novadgrāvis, pēc kāda kilometra zemes plānos Ķekaviņa atkal atrodas un turpina savu plūdumu līdz pie Baldones atkal atgūst savu dabīgo gultni. Bet!!! Plānā abu novadgrāvju satek punktā Ķekaviņas augštece nezin kāpēc par aptuveni 90 grādiem pagriezusies uz Spaļinieku pusi!? Kļūda? Paviršība? Kam un kāpēc tas bija vajadzīgs? Kas atdos Ķekaviņai tās īsto augšteci?

P.S. Dažos plānos un kartēs arī Skurbeniešu sādža pārdēvēta par Skurbeniekiem! Laikam pēc analoģijas ar Spaļiniekiem

Jānis Radziņš (no literārā konkursa materiāliem)

Par Baldoni

Atceros skaistās balles sanatorijas parkā. Kuplas kleitas, glauni kavalieri un ragu mūzika (pūtēju orķestris). Vietējie jaunieši vienmēr centās būt parkā un ar interesi noskatījās, kā uzvedas vācu mamzeles. Gājām „lūrēties”, kādas atpūtniecēm bija pidžamas.
Atceros, ka Jānis Dūmiņš bija nikns uz vecākiem, ka nopirka jaunas bikses, pārējie draugi teica, ka tas tak labi, bet Jānis atbildēja: „Ar vecām biksēm varu visur ložņāt, a, tagad jāuzmanās, ka nesaplīst”. Jānis ļoti mīlēja un cienīja savus vecākus.
Vispirms, 20-tajos gados ģeogrāfisks pagastu sadalījums bija sekojošs: Mercendorfas pagasts bija līdz Liepu alejai, tālāk pa Rīgas ielu līdz Skaistkalnes šosejai. Otrā pusē no Rīgas ielas bija Baldones pagasts un pa vidu – kūrorts vieta, saukta Bahd-Baldone.
Bijušajā kultūras namā bijis biedrības nams Baldones bibliotēkas biedrībai. Baldonei tajā laikā bijusi lielākā bibliotēka Zemgalē ( vai Latvijā - precīzi neatceros). Bibliotēka bijusi bez maksas.
Atceros Bļodnieku ģimeni. Mamma – komponiste, notis rakstīja Reinholde Lauma, palīdzējusi arī baldoniete Ļūmane. Bļodnieku mājās bijis daudz mūzikas instrumentu – cītaras, mandolīnas, akordeoni. Abi dēli Laimons un Miervaldis spēlēja akordeonus un viņiem bija absolūtā dzirde.
Folklorists Kārlis Arājs rakstījis „Džūkstes pasakas”. Ļoti gudrs cilvēks. Sakārtoja Krišjāņa Barona „Dainu skapi”, izdeva vairākas grāmatas par Kr.Baronu. Apbedīts Baldones kapos, pieminekļa autors – Ranka ( uz pieminekļa nav uzrakts, ka K.Arājs ir folklorists).
Tagadējā Morisona kalnā atradies Krīvu - krīvu kalns. Baldonieši to saukuši – „tēvu kalns”.
Upurakmens bijis netālu no bijušās Morisona pansijas.

Baldonieši.
Fridrihs Bleijers strādājis pie tēva ( M.Rudzītes tēva) par maiznieku, aizgājis armijā, kad atgriezies, turpinājis strādāt kūrortā kā konditors un galvenais šefpavārs.
Vecvectēva Cepures vienīgā meita Afrodīte brauca savam vīram līdzi uz kuģa, bet dēli: Pēteris izmācijās par kalēju, bet …(Mirdzas vectēvs) - par galdnieku un strādājis pie kūrmājas.
Baldonieši ir gudri cilvēki – gleznotāji, literāti, ārsti, skolotāji – visi ļoti cienījami.

2008.gada 11.aprīlī Mirdza Rudzīte (dzim. Cepure)

Rīgas ielā. kur tagad uzcelta māja Nr.69, atradās Ozola kundzes privātmāja, kurā atradās kurpnieku darbnīca un frizētava. Ozola kundzes māju sauca „Saulrieši”. Mājā, kurā patlaban atrodas saimniecības preces, bija patērētāju biedrības veikals, kurā tirgoja J.Kviesis gaļu. Pasta ielā (tagad Skaidrītes veikals) bija Bāliņa kunga privātmāja, kurā atradās divi veikali. Krastiņš tirgoja gaļu, blakus atradās manufaktūras veikals, kurā pārdevējs bija ēbrejs Markševics.
Pretī autoostai atradās Zāles māja, kurā bija pārtikas veikals. No autoostas labajā pusē (Rīgas virzienā) bija zema vienstāvu ēka, kurā Rotkalnes jaunkundze tirgoja konditorejas preces. Jāatzīmē, ka šis veikals bija ļoti glīti iekārtots. Vēl Rīgas ielā bija Kārkliņa konditoreja, t.sauc., Bizdena mājā. Šjā konditorejā, salīdzinot ar Rotkalnes, nebija tāda kārtība, tīrība.
Parka pusē, pretī autoostai, bija dūņu māja. Ārstēja koka vannās. Galvenais sanatorijas ārsts bija dr.Silarājs, kurš latviskoja savu uzvārdu no Neimaņa. Skvērā, pretī aptiekai, bija zema vienstāvu ēka (nesen kulinārijas veikals), kurā Svekru ģimene tirgoja pārtikas preces. Šajā veikalā strādāja pēc apprecēšanās kādu laiku arī mani vecāki. Te esmu dzimusi arī es. Vecie ļaudis stāstījuši, ka šī māja celta vecā kapsētā. Ēku ceļot, atrasti daudzi cilvēku kauli. Naktīs rādījušies ērmīgi sapņi, rādījušies spoki. Arī mana māmiņa redzējusi spoku un kādu sapni, kas pēc gadiem piepildījies. Svekri īrēja šo māju no Tērmaņa. Tērmaņa brālis bija dzejnieks Aigars Pēteris (šo pseidonīmu viņš pieņēmis no kritušā drauga). Dzejnieka sieva bija baletdejotāja Sira Jurgena. Parkā bija viņu personīgā māja (padomju laikā – sanatorijas laboratorija).
Sanatorijas parkā bija atrakciju laukums bērniem. Bija neliela estrādīte, kurā notika dejas. Parkā bija labi iekārtota peldētava, kur bija arī baseins bērniem. Peldētava bija labi apmeklēta.
Liepu alejā (Vīķu mājā) atradās Ošu veikals, kurā tirgoja pārtiku un saimniecības preces. Arī Krasta ielā bija līdzīgs veikals.
Pretī skolai bija Untiņa galdniecība, kurā strādāja labi meistari J.Punka, J.Mačs. Šajā mājā bija arī frizētava, kurā strādāja pati Untiņa kundze. Blakus mājā atradās Gulbes un Čiekures veikals. Rīgas ielā (tur bija skolas internāts) atradās Baldones aptieka.
…Manā bērnībā visos pārtikas veikalos tirgoja arī saimniecības preces. Tirgus laukums kādu laiku bija pretī tagadējam Skaidrītes veikalam. Gada tirgi notika sporta laukumā aiz skolas.
Tādas ir manas bērna dienas atmiņas. Atceros, ka Baldone bija tīra un sakopta, arī ielas uzturētas kārtībā, labotas.

Monta Lodiņa

Ap 1795.gadu Baldonē, tai vietā, kur tagad atrodas pasts, dzīvoja barons Korfs, kuram bija slimas kājas. No vietējiem iedzīvotājiem dabūjis zināt, ka līdzīgi slimnieki, kā viņš, ārstējas ar, pie upītes atrodošos, avota ūdeni un ir atveseļojušies. Korfs izmēģinājis ūdeni un viņa veselības stāvoklis uzlabojās. Korfs iedomājās, ka šeit varētu ierīkot kūrortu. Aizrakstījis lūgumu ķeizarienei Katrīnai, lai atļauj izbūvēt kūrortu, saņēmis atļauju uz būvniecību un beztermiņa lietošanu.
Pirmās vannas ierīkoja Skuju mājās, tagadējā Jāņa Rejas (atmiņu pierakstīšanas laikā). Tur ierīkoja 5 vannas. Ūdeni pumpēja ar rokām koka kublā un caurules bijušas arī no izurbta koka.
Izrādījās, ka pieprasījumi uz ārstēšanos bija daudz un vajadzēja izbūvēt jaunu vannu ēku. Izbūvēja jaunu vannu ēku (pie kinoteātra) ar 20 vannām, kurā bija 10 pirmās klases vannas un 10 otrās klases vannas. Vannu ēkai blakus bija piebūve ar 2 lieliem kubliem uz paaugstinājuma, kur ar tvaiku no tvaika katla pa caurulēm sildīja ūdeni. Karstais un augstais ūdens pa koka caurulēm gāja uz vannām. Zem koka vannām atradās 2 caurules, kuras pievadīja silto un augsto ūdeni vannām.
Pie sēravota izbūvēja būdiņu, ierīkoja avotam koka stabiņu ar iezāģējumu no kura tecēja ūdens. Ārpusē pie sēravotiņa bija akmens, kurā iecirsts „1795”.
Ap 1900.gadu virsmežzinis polis Mickēvičs, kurš dzīvoja Mežvidos, vēlējās savu mūžu nodzīvot Baldonē. Viņš nopirka zemi no Lauku-Stuberu mājām, lika apstādīt kokiem un eglītēm un uzbūvēja Balto pili. Viņš pieņēma dārznieku un izdaiļoja apkārtni.
Mickēvičs izveidoja arī Liepu aleju, tur kādreiz atradās mežs. Tur izdalīja zemes gabalus un varēja būvēt mājas. Mickevičs atvēlēja uzbūvēt kultūras namu vecā kroga vietā. Kultūras namā ierīkoja arī bibliotēku.
1936.gadā uzbūvēja tiltu no 6.korpusa uz vannu māju, pēc tam sāka būvēt vannu māju – tagadējo ārstniecisko korpusu.

J.Strautiņš (bijušais kūrorta saimniecības pārzinis, kurš
strādāja ar kūrorta direktoru dr.Kleinbergu)


Mājas – tas ir iemīts celiņš zem kājām un vienas un tās pašas zvaigznes virs galvas...
(1949. gada 25. martu pieminot)

Tuvojas atkal 25 marts, mūsu ģimenes izsūtīšanas nakts uz Sibīriju 1949. gadā. Piecdesmit deviņi gadi nodzīvoti pēc šī baigā notikuma. Daudz jau par to ir rakstīts gan grāmatās, gan laikrakstos, bet arī es nevaru piedot, tāpat kā Gunārs Toms „Latvijas Avīzes” 2004. gada 3. februāra rakstā „Sūdz tiesā Krievijas iekšlietu ministriju”, jo viņa māti Sibīrijā nošāva par musināšanu pret padomju varu. Mana māte lūdza čekistus, lai viņu nošauj tepat savās mājās „Birzuļos” Baldones pagastā, bet čekisti viņu vienu – slimu sievieti, iecēla mašīnas kravas kastē pie pārējiem nelaimīgajiem baldoniešiem un aizveda uz Ogri, kur formējās ešelons uz Sibīriju. Tēvs tajā naktī nebija mājās, jo brauca ar zirgu uz Rīgu pie mums abiem ar brāli Jāni – mēs bijām studenti Lauksaimniecības akadēmijā.
Tai pašā naktī mūs abus ar brāli, neko nepaskaidrojot, ielika citā ešelonā, kura gala punkts bija Amūras apgabals. Tēvs atrada māti Ogrē lopu vagonā un aizbrauca līdzi uz Tomskas apgabalu Tegulģetskas rajonu, sādžu Timofejevka. Sazinājāmies ar vecākiem, un 1949. gada rudenī nomenklatūra atļāva mums abiem ar brāli braukt uz Tomskas apgabalu pie vecākiem. Māte mūs gaidīja un neilgi pēc satikšanās nomira. Izkalām kapu Sibīrijas sasalušajā zemē un tur, Timofejevkas sādžas laukmalē, viņa guļ vēl šodien kopā ar manu sievastēvu, arī slimu cilvēku, Baldones „Čoku” māju saimnieku.
Sibīrijā apprecējos, mums piedzima dēls, un 1957. gadā mēs atgriezāmies Latvijā. No tā laika pagājuši piecdesmit deviņi gadi, un tur, Sibīrijā, vairs nav neviena, kas apkoptu manu piederīgo kapu vietas. Šīs sādžas centrā būtu jāuzceļ krusts visiem tiem latviešiem, kuri tur palika guļot zemē. Tas ir par tālu, un es esmu par vecu, lai tur vēlreiz aizbrauktu apciemot savu māti. Tagad šīs sādžas un lauku vietā atkal viļņojas mūžīgā taiga, un Dievs vien to zina, vai es vēl šodien atrastu savas mātes un sievastēva kapu vietas. Krusts būtu jāiezīmē debesīs pār visu Sibīriju, par tām aprautajām cilvēku dzīvēm un sapņiem, kurus viņi neizsapņoja un neizdzīvoja līdz galam. Tur palika tatāri un krievi, kurus taigas izdegumā nomitināja 1929. gadā, latviešus 1949. gadā un lietuviešus 1952. gadā - Timofejevkā Krasnogorkas ciema padomē Tegulģetskas rajonā. Dzīvie, tikuši brīvi, izklīda pa plašo Padomju zemi.
Ja mēs, visi tie latvieši, kuri braucam katru gadu no visas Latvijas Ikšķilē uz represēto saietu, katrs uzrakstītu kaut vienu lapu par to, ko esam pārcietuši, iznāktu bieza grāmata, kā nosodījums tai iekārtai, kura gribēja mūs iznīcināt vai arī iefiltrēt krievu sabiedrībā, lai mēs tādi latvieši vairs nebūtu. Es piedodu tiem vienkāršajiem Sibīrijas cilvēkiem, kuri mūs sauca par fašistiem, jo viņi citu vārdu tai laikā nezināja, kā mūs apzīmēt, tāpat kā viņi nezināja, kur atrodas tāda Latvija. Bībelē ir rakstīts: „Dievs, piedod tiem, jo viņi nezina, ko dara”, bet tie cilvēki, kuri to visu organizēja un darīja, zināja, ko viņi dara.
Tāpēc es nevaru piedot!

Oļģerts Markevics, Baldonē „Mārsilos”

Jautras piezīmes par 5000 zivju mazuļu ielaišanu ezerā

„Zivis ceļu rāda," tāds varēja būt vakardienas brauciena motto, jo šoferis vakar veda priecīgu sabiedrību pa meža ceļu no Baldones, sekodams „zivju" norādījumiem. Jau Liepkalna kundzes laipnajā pansijā, kur ikvienam žurnālistam septiņas skaistas dāmas pasnieds pusdienās skābus kāpostus un bubertu, bija jūtama gluži zvejniecisko noskaņa — tāpat kā visā Baldonē. Kūrorta labklājības veicinātāji uz visiem ceļiem, kas veda uz skaisto un kluso Lejas ezeru, vakar bija novietojuši lielus zivju zīmējumus, šiem zīmējumiem bija jārāda ceļš zivju zupas tīkotājiem. Un ka tik svarīgu faktu, kā 5000 zivju mazuļu ielaišanu ezerā varētu citādi nosvinēt, kā ar sekojošu zivju zupas ēšanu, nevar būt ne runas. Tādēļ arī neviens no garāmgājējiem un no vēlākiem atbraucējiem nenobijās, kad ezermalā ieraudzīja apmēram 10 auto, sirgu, laivu, galdus, vannu, divas mucas, 7 „Leikas" un kinooperatoru. Automobiļi bija atveduši no Rīgas un no Baldones zemkopības, iekšlietu un tautas labklājības ministrijas pārstāvjus, Rīgas un Bauskas apriņķa priekšniekus un daudzus citus, Baldones sēravotu dir. Dr. Neimani priekšgalā. Viesus sagaidīja Baldones labierīcības biedrības priekšnieks - virsmežzinis K. Kuks, paskaidrodams, ka patlaban ar zemkopības departamenta starpniecību no Apriķu valsts dīķsaimniecības nomnieka J. Cildermaņa saņemts lielāks zivju mazuļu ziedojums.
Atbraucēji ar lielu interesi gribēja redzēt, kā ezera iemītnieces — līdakas, raudas, zuši, asari, karūsas un citas zivis sagaidīs vairāktūkslosgalvaino līņu pūli, bet izrādījās, ka zivis nemaz nedomā nākt malā, kaut gan divi mežu departamenta kungi centās izmānīt tās pat ar spiningu. Beidzot vienam no viņiem laimējās izvilkt līdaku, kas bija pieķērusies „uz skatītāju un kinooperatora vēlēšanos". Līdaku steidzīgi pievāca Baldones labdarības biedrības dāmu komiteja, lai komitejas priekšnieces Liepkalna kundzes līdzpaņemtajos traukos drīzāk sāktu kūpēt solītais virums. Sevišķi liels uztraukums skatītājos radās, kad oficiāli paziņoja zivju ielaišanas momentu: foto aparātu īpašnieki tikām gāja viens otram priekšā, kamēr nokļuva gluži ezermalā un vienam no tiem bija steidzīgi jālec atpakaļ citiem uz kājām, lai nesabojātu savas kurpes krastmalas dūņās. Visi sprieda par zveju un zivīm, bet pa to laiku kāds iekšlietu ministrijas direktors klusām atzinās savam blakus stāvētājam: „Es neesmu šeit tādēļ, ka man sevišķi patiktos zivis ķert, bet gan tādēļ, ka viņas ir ļoti garšīgas."
Beidzot, kad apmēram pussimtu lielais skatītāju pulks domāja, ka redzējis visus zivju izvilināšanas paņēmienus, sekoja vēl viens: par ezeru pēkšņi laidās kāda lidmašīna un tanī pašā brīdī pie paša krasta izlēca no ūdens kāda neliela zivtiņa. Tomēr daži no skatītājiem apgalvoja, ka tas esot pēdējais no nupat ezerā ielaistā līņu bara, kas bijis aizkavējies Apriķos un steidzies ar lidmašīnu panākt savus ciltsbrāļus. Labi, ka strīdēties par šo jautājumu ilgi nevajadzēja, jo, kā uz burvja mājienu, galdi bija klājušies un pavasarīgais zaļums, svaigais gaiss un rietošās saules pēdējie stari radījuši nevien dzejiski — strīdīgu noskaņojumu, bet arī labu ēstgribu. Un kad no „filmu" līdakas pietika zupas visai lielai sabiedrībai, tad ezermalu pāršalca skaļi un jautri smiekli, kas iztraucēja peldētājus otrā ezermalā.
Beigās, kad zivju vietā ceļu rādīt gatavojās zvaigznes, visi šķīrās labi paēduši un ar ciešu apņemšanos apciemot skaisto ezeru vēl dažas reizes šai vasarā, lai rasi izmēģinātu prieku, ko dod veselīgais makšķerēšanas sports.

no 1937.gada maija laikraksta “ Brīvā zeme”

 

Jelgavas pilsētas draudzes kora atmiņas par 1936.gada augusta ceļojumu pa Latvijas skaistākajām vietām, tajā skaitā Baldoni.

Tuvojoties Baldonei, apkārtne paliek arvien pauguraināka. No tālienes jau saredzams Morisona kalns ar augsto skatu torni virs tā. Beidzot esam uz gludas asfaltētas šosejas un, pārbraukuši Ķekavas upīti, iebraucam Baldonē. No baldoniešiem pirmais mūs apsveic Jelgavas rūpnieks Ž.Mīlgrāvis ar savu laipno kundzi un ģimeni. No darba trauksmes izrāvies, viņš nedaudzas dienas atpūšas klusajā Baldones kūrortā. Ķekavas krastā, kur līdzās modernām vasarnīcām, savvaļā aug krūmāji un ganās lopu bari, ieturam pusdienas un tad ejam apskatīt Baldoni.
Vēsture stāsta, ka Baldones miests pastāvējis jau no 17.gs. 1648.gadā Kurzemes hercogs Jēkabs te ierīkojis plašu rūpniecības centru, ar apkārtējos purvos sastopamās dzelzs rūdas pārstrādāšanu. Kad vēlākos karos šo rūpniecību izpostīja, arī Baldones miests nozuda. Vēlāk tas atjaunojās, pateicoties sērūdens avotam, un ar laiku pieauga, sevišķi 19.gs. Pirms pasaules kara Baldonē bija ap 50 dzīvojamās mājas, no tām daļa nopostītas, jo Baldone ilgu laiku atradās dažus kilometrus no kaujas līnijas vācu pusē.
Kad esam apskatījusī kūrmāju, krāšņo parku ar sporta un rotaļu laukumiem, kā arī nesen atklāto moderno peldētavu, kāpjam Morisona kalnā, no kura augstā skatu torņa paveras brīnišķīgs skats uz plašo apkārtni. Uzeja skatu tornī gan nav tik stabila kā Gaiziņa kalnā, tomēr skats no Morisona sagādā aukstasinīgākajiem tūristiem lielu baudu. Mazā Ķekavas upīte ar Baldones vasarnīcām paliek dziļi lejā. Visapkārt meži un atkal meži stiepdamies dziļās tālēs. Mežu ielokos atmirdz māju puduri un tuvākie kalnu pauguri…
Vēl apskatām 110 gadus veco Baldones Sv.Miķeļa baznīcu. Tā sevišķi glīta un labi uzturēta, ar elektrisko apgaismošanu un centrālo apsildīšanu. Ir gādīgas rokas, kas rūpējušās par sava dievnama uzpošanu.

 

Madonas „puķu draugu” pārstāve Gunta Zeltiņa

2004.gadā puķu draugi no visas Latvijas pulcējās jau 27.reizi. Par saieta vietu bija izraudzīta Baldone, kurp devās arī 50 madoniešu. Kopumā 10.jūlijā Vanagkalna estrādē sapulcējās vairāk nekā tūkstotis interesentu, kurus vieno darbotiesprieks savos dārzos un dabas dota izjūta saskatīt skaisto vissīkākajā ziedā. Visas dienas garumā baudījām baldoniešu sirsnību un rūpes, katrs mirklis sniedza jaunas izjūtas un prieku.
Redzēt varējām patiešām daudz – iepazināmies ar pilsētu, veldzējāmies pie sēravota, apmeklējām liliju un peoniju izstādi Baldones baznīcā. Ciemojāmies skaistākajos dārzos Baldonē, tās apkārtnē Dzelzāmurā un Vecumnieku pagastā. Katrs apmeklētais dārzs bija citādāks, bet tos visus saimnieki veido un kopj ar lielu mīlestību. Dārzkopji zina – ja dārzā iet ar gaišu domu, tad augi atsaucas ar savām krāšņajām krāsām, skaistumu, un to varējām sajust katrā sētā.
Āboliņu ģimenes dārzs mūs sagaidīja ar plašu pagalmu, brīnišķīgu baseinu un atpūtas vietu. Dārza izkārtojums ļoti pārdomāti plānots un veidots, izvēlēti interesanti augi un tajā pat laikā- nav grūti kopjams.
Beibežos Strūbergu ģimenes daiļdārzs visus pārsteidza ar milzīgo augu kolekciju – ap 100 krūmu un 400 ziemciešu sugu, kā arī ar pašu veidoto baseinu zelta zivtiņām, mazu strūklaciņu, ziedu pļavu, bērnu atpūtas namiņu un paša saimnieka izgudrojumiem – zālienu malu atgriezēju un kurmju slazdu.
Uz „Mežkalnu” mājām devāmies cauri skaistam mežam, kur vietu atradusi slēpošanas trase, bet, uzkāpjot kalna galā, varēja redzēt Rīgu. Saimnieki dārzu iekārto tikai otro gadu, tāpēc daudz vasaras puķu. Skaisti, bet dārgu…
Netālu no Baldones atrodas „Vīgrantu” mājas, kur sākta rododendru dārza veidošana, mājas apkārtnē labi jūtas ap 50 dažādu ziemciešu un 25 košumkrūmu veidi.
Rihteru ģimene savu dārzu Baldonē kopj jau 40 gadus. Zemes platība neliela, tāpēc daiļdārzs nav no plašajiem, bet iepriecina interesanti veidotā aka, baseiniņš, jauka atpūtas vietaun ārkārtīga precizitāte.
Visu dienu darbojās tirdziņš, kur varējām iegādāties stādus, daiļamata meistaru darbus, kur katrs ekskursijas dalībnieks atrada ko jaunu un jauku savam dārzam. Vakarā viesus priecēja baldoniešu koncerts, darbojās loterija. Svētku noslēgumā iededzām ziedu ugunskuru.
Brauciena laikā mūs pavadīja saule, laba noskaņa, prieks, un katrs atgriezāmies ar jaunām domām, idejām, vēlmi darboties. Ieguvēji esam visi – caur katru sakoptu pagalmu, puķu dobi pie daudzdzīvokļu nama pilsētā.

Maijas Danebergas ( bij. Markevicas) atmiņas par kolhozu „Plašā druva”

Pēc 1949.gada izvešanām. Sākumā no upes ( preciz. Misas upes) līdz šosejai gar Dzelzāmura ceļu.
Vairākas dibināšanas sapulces. Pēdējā – aģitators uz galda noliek ieroci un tikai tad sāk runāt.
Pirmais kolhozam piekrīt Reiņa un Raimonda vecaistēvs Zilvesters.
Govju ferma no apvienotajām govīm bija „Šaugalēs” . Pirmā slaucēja Anna Punka. Zirgu ferma bija „Jaunārstēs”, kopēja Irma Ārste. „Mauriņos” tikai 4 vai 5 sivēnmātes, kopēja Emilija Markevica, „Viesturos” kopēja bija Anna Palaviča.
Pirmie priekšsēdētāji bija Jānis Treimanis un Valters Bērziņš. Grāmatvede Velta Vīksna.
Pēc apvienošanās tika nosaukts „Cīņa”. Kad atkal tikām Rīgas rajonā, bija jāmaina nosaukums un tad bija „Baldone”.

Senās atmiņas – tālajā Austrālijā

Mans vārds ir Ingrida Kalniņš. 80 gadu veca. Esmu mantojusi zemes gabalu Baldonē, Ķeguma prospektā 42.
Viss sākās ar to, ka mans tēvs – zvērināts mērnieks, bija vairākas reizes, daudz gadus atpakaļ, Baldones mežos un apkārtnē. Meža departaments Rīgā viņu komandēja mērīt un revizēt Baldones mežus.
Jānis Jūlijs Kalniņš dzimis 1897.gadā 1967.gadā miris Austrālijā. Viņš bija sajūsmā par Baldones skaistumu, mežu bagātību. Kamēr viņš strādāja vasarās, viņa ģimene arī pievienojās un apmetās kādā saimniecībā. ( Pievienoju vienīgo fotogrāfiju no tā laika. 1930.gads. Mans tēvs ir kreisā pusē, priekšā sēdošā ir mana krustmāte, tad saimnieks ar saimnieci, kas tur klēpī mazuli – mani (apm. 1,5 gadi), māte bija fotografētāja. Tie pārējie bija saimnieka dēli un meita. Žēl, bet viņu vārdus nezinu. Varbūt kāds atpazīst attēlā redzamos cilvēkus un mājas.).

Mēs daudzas vasaras pavadījām Baldonē, tāpēc tēvs ļoti iemīļoja to vietu un vēlākos gados nopirka zemes gabalu, lai uzceltu kādu vasarnīcu. Bet sākās karš, un mēs sākām bēgļu gaitas. 1944.gadā devāmies svešumā. Izgājām laiku Vācijas bēgļu nometnēs, beidzot devāmies uz Austrāliju. Es ar vīru ierados 1948.gadā, tēvs ar māti sekoja mēnesi vēlāk. Tā nu mana tēva sapnis par Baldoni, mājas celšanu – izkūpēja. Kad pēc daudziem gadiem es pieprasīju tēva mazo zemes gabalu, to darīju tēva dēļ, lai gan tas sapnis, ko tēvs bija lolojis daudzus gadus, laikam netiks piepildīts…