Pēteris Aigars
MANA BALDONE

Dīvainu gleznu es sapņodams rasēju, Aizsnaudies mežā zem milzīgas priedes: Likās simts masieru kājas man masēja, Izdzenot ģikti un vecuma sliedes.	Bet, kad jau atvēru acis un raudzījos, Lūkojos turpu, kur dziedāja gailis, Redzēju- jumti ar galotnēm draudzējās, Pāri tiem baznīca izslēja smaili.
Un tad es sajutu aromu pludojam, Likās jau – baudītu gardāko sieru; Priežgaliem pāri un sūnainēm gludajām Smarža tā lidoja kopā ar mieru .	Pēkšņi, kā pasakā šalcošās valdones Pašķīrās. Priekšā bij' pakalni zilgi. Redzēju – smarža tā ceļas no Baldones Ceļas un celsies vēl gadsimtiem ilgi.
Ķekava brūnā kur saliecas līkumā Šūpojot kūrmājas mūzikas smeldzi, Rītos tur agri un pusdienas tvīkumā, Avots kāds burbuļo brīnišķu veldzi.	Sirds, ja jums mīlā reiz rūgtumu smēlusies, Bankrots jau tuvu vai paģiras tirdī, Iebaudiet valgmi, kas pazemē cēlusies, Viņa jau atkal ar spirgtumu dzirdīs.
Bet, kad jau kājām aiz vecuma stīvuma Nepatiks dejot vairs valsi, ne rumbu, Mērciet tās avotā, jutīsiet dzīvumu Gluži kā toreiz, kad nebija grumbu.	Visur jau draiskums un nebēda aprāta. Kur gan vairs dzejniekus suņdienās sūtīs? Vienīgi Baldonē nevaj'ga saprāta, Pietiek, ja cilvēkam dvēsele krūtīs.
Cilvēks tur saulē un dūņās var skaloties, Ozonu baudīt un remdenu pienu. Atbrauciet ciemā un nebūs jums aloties- Tumšākais mijkrēslis vērsies kā diena.	Tamdēļ, lai daudzinām Baldones ieleju, Avots, kur smaržo kā dižciltīgs āzis. Dāmas un kungi, jūs gaidīdams, pieleju Vēlreiz ar sēraino ūdeni glāzes.

 

Teika par Baldones vāverīti

Senos laikos pa Baldoni skraidījušas vāverītes. Viena no vāverītēm mācējusi runāt cilvēku valodā. Viņai bija burvju čiekurs, no kura tecējis ūdens. Šis ūdens ārstēja cilvēkus.
Kādu dienu viens mednieks bija nošāvis runājošo vāverīti – vairs nebija vāverītes un arī ārstējošā ūdens.
Tad baldonieši izveidoja vāverīti ar čiekuriņu no bronzas. Notika brīnums – atkal baldoniešiem vāverīte deva ārstniecisko ūdeni.

Nostāsts par Baldones barona izpriecām

Vecākajā Baldones kapsētā vienā akpā ilgu laiku bija redzams iedurts šķēps.
Baldones barons Korfs mīlējis izpriecāties, vizinot savu gaspažu karietē, kurai priekšā aizjūgtas septiņas meitas.
Reiz, kad atkal meitas jūdza karietē, izcēlās ķilda. Puisis, kurš bija iemīlējis vienu no meitām, negribēja to ļaut. Ķilda laikā barons puisi nodūra.
Kad nogalināto puisi apraka kapos, viņā pa naktīm staigāja apkŗt. Tad izrakuši viņu ārā, nogriezuši galvu, ielikuši starp kājām un paglabājuši par jaunu. Aizbērtajā kapā iedūruši dzelzs šķēpu. Tagad puisis kapā gulējis mierīgi.

Nostāsts par Korfu kapiem

Kāds vīrs gājis caur Baldones parku garām Korfu dzimtas kapiem. Bija jau pusnakts. Ejot cieši garām kapiem, pēkšņi viņa priekšā izaugusi kaila sieviete. Viņš tai gribēja paietgarām un turpināt ceļu. Bet, it kā nezināma roka, viņu atturējusi, viņš vairs nespējis pakustēties. Kaila sieviete vēl arvien stāvējusi viņa priekšā. Tad viņam ienācis prātā pateikt : „Atkāpies, sātan!”.
Tikko vīrs šos vārdus izteicis, sieviete pārvērtusies par čūsku, uzlocījusies bērzā un pēkšņi pazudusi.

Nostāsts par Ķestermāju

Ķestermāja atradusies tagadējā Rīgas un Pilskalna ielas krustojumā. Ļoti senos laikos te bijusi kapsēta. Ķestermāja piederēja baznīcai, tajā dzīvoja ķesteris Dālders.
Cilvēki stāstījuši, ka zināmā laikā rudeņos Ķestermājā spokojas. Viņi dzirdējuši, ka veras durvis, kāds staigā, žvadz ķēdes. Mēģinājuši izsekot šīm skaņām, bet tās apklusušas dārzā. Nākošajā dienā dārzā rakuši, atraduši tikai kaulus ar ķēdēm. Pēc tam spokošanās beigusies.

Teika par Vanagu kalnu

Senos laikos Vanagu kalnā esot bijusi pils. Kādreiz pils īpašnieks bija devies apskatīt savus laukus. Ceļā uznākusi liela vētra un pērkona negaiss. Līdz ar kādu pērkona grāvienu pils nogrimusi. Pilī bija palikusi īpašnieka ģimene un kalpi, kuri gājuši bijā līdz ar pili. Atgriezies mājās, pils īpašnieks ieraudzījis tikai lielu, plakanu bedri.
Baldonieši šo bedri sauc par Bļodas dibenu.

Nostāsts par Caunes pilskalnu

Pie Baldones „Caunu” māju saimnieka kādreiz dzīvojuši kareivji. Saimniecei viņiem bija jāvāra ēdiens. Pie ēdiena saimniece nekad nebija likusi sāli. Kareivji viņai par to jautājuši. Viņa atbildēja, ka viņai nav sāls. Tad viens no kareivjiem palūdzis maisiņu. Pēc neilga laika kareivis bijis klāt ar pilnu maisiņu sāls.
Saimniecei interesējis zināt, kur kareivis ņēmis sāli. Viņš pastāstījis, ka pilskalns esot pilns ar sāli, jo ļoti senos laikos pilskalns izmantots kā patvēruma vieta – slēptuve briesmu gadījumā. Tur bijušas novietotas pārtikas, ūdens un sāls rezerves.

Nostāsts par Šturmi un Vētru

Morisona kalna tuvumā atrodas mājas „Šturmes” un „Vētras”.
Reiz no Klapu kroga iznākuši saimnieki Šturme un Vētra, lai dotos uz mājām. Viņi krogā bija krietni iedzēruši. Ejot tie jaunaudzē bija lauzījuši priedītes. To redzējis mežsargs Hānenefelds. Otrā rītā viņš gājis pie barona sūdzēties par Šturmes un Vētras izdarībām: „Tā Šturme un Vētra aplauza priedītes”.
Barons: „Ko tad tur var darīt – tā jau dieva sodība – vētra ar šturmi”.
Mežsargs izmantojis šo situāciju, aizgājis pie Šturmes un Vētras, visi salīguši un krogā kārtīgi iedzēruši.

Teika par vietvārda „Baldone” rašanos

Senā pagātnē Baldonē bija dažas mājiņas. Vienā no mājiņām dzīvoja spēcīga, drosmīga un gudra sieviete.
Baldone atradās nozīmīga sauszemes tirdzniecības ceļa malā, netālu no Daugavas ūdensceļa krustojuma ar sauszemes ceļu.
Baldone nebija pasargāta no vikingu un laupītāju iebrukumiem, kuri uzbruka tirgotājiem un baldoniešiem. Baldones vīrieši cīnījās ar vikingiem un laupītājiem.
Reiz vikingi iebrukuši Baldonē, kad vīrieši nebija mājās. Viņi bija aizgājuši medībās. Ar iebrucējiem tikusi galā drosmīgā sieviete, kura lielās dusmās situsi nelūgtos viesus. Un tā šī vieta, kur nelūgtie viesi tika stipri sisti, notriekti gar zemi, un to iebrukumi atvairīti, nosaukta par Baldoni.

Teika par sēravota rašanos

Kādu nakti velns ielavījies Mācītāja muižas pagrabā un ticis pie olām. Piekrāvis pilnu maisu ar olām, viņš devies uz mājām. Kad viņš nonācis pie Vecā avotiņa, pēkšņi iedziedājies gailis.
Velns izbijies un metis maisu ar visām olām avotā. Pats aizskrējis projām ko kājas nes. Pēc kāda laika olas avotā palikušas vecas. No tā laika avota ūdens garšo pēc vecām olām.

Teika par Baldones sēravotu

Baldonē dzīvojusi neredzīga meitenīte – Māra.
Reiz naktī viņas mātei parādījies tēls un teicis, lai aizvedot mazo Māru pie avotiņa un ar avota ūdeni izskalojot viņai acis. Māte tā arī izdarījusi, kā bija licis tēls. Meitenīte kļuvusi redzīga.

Teika par dūņām

Senos laikos kādam zemniekam zirgs salauzis kāju. Zemnieks zirgu padzinis no mājām, jo darbam tas bija kļuvis nederīgs. Zirgs klaiņojis pa apkārtnes purviem. Kājas, ieskaitot savainoto, grimušas dūņās. Noticis brīnums, savainotās kājas kauls saaudzis ļoti labi, grūti bija noteikt lūzuma vietu.
Cilvēki redzējuši, ka dūņām ir ārstnieciskās īpašības un sākuši tās izmantot.

Krievu krusts

Krievu krusts atrodas starp Stūrīšu birzi un Čūsku saliņu. Krusts pielikts nezināmam krievu karavīram. Necik ilgi, un krusts pazuda. Vēl tikai rēgojās balts bērza celms, kurš arī bija kapa. Garāmgājēji teica: ”Lūk, tur jau tas krievs rēgojas.” Tā šo vietiņu pie satrunējušā bērza celma un pie drusku manāmas kapa kopiņas iesaukuši par Krievu krustu.

Čūsku siliņš

Čūsku siliņš atrodas netālu no „Siliņu” mājām. Stāsta, ka tur agrāk bijis ļoti daudz čusku, kas reiz esot uzbrukušas vienam mežsargam, kurš tās nošāvis. Pēc tam tur vairs čūskas neesot bijušas. Beidzamā laikā atkal ir sastaptas vairākas čūskas.

Teika par Lejasezeru

Kur tagad ir un plaša leja, tur agrāk bijis neliels kalns. Uz šī kalna atradusies neliela pils, kas ieslēgta ciešā sētā. Pils īpašnieks gājis medībās un apmaldījies. Gājis vairākas dienas un naktis, bet savu vientuļo mitekli nav atradis. Neatrazdams vairs pili, viņš uztaisījis mežā būdu un tur apmeties. Būdā pārdomājis dzīvi. Tad viņš nolādējis savu pili un teicis: „Labāk lai mana pils ar visu kalnu būtu nogrimusi un kalna vietā būtu ūdens, tad es labprāt tur noslīktu.” Beidzot kungs nonācis savas pils vietā. Tur nav bijusi vairs pils, bet ezers.
Ezers atrodas apmēram 2 km no „Lubjelgaviņas” pie Ezerkroga. Ezers ir pilnīgi noslēgts no ietekošiem un iztekošiem ūdeņiem.

„Lubjelgaviņa”

Tā atrodas labi tālu no „Siliņu” mājām, apmēram 5 kilometrus. Pasaules karā tur bija vāciešu blindāžas. Atgriežoties latviešu bēgļiem dzimtenē, daudziem nebija kur dzīvot. Tad arī apkārtējie iedzīvotāji sāka apmesties blindāžās. Šis kvadrātkilometra gabaliņš bija kā maza pilsētiņa. Visi jumti blindāžām tika likti jauni. Un visi tos lika no lubiņām. Tā šo vietu sauca par Lubjelgaviņu.

 

Es rakstu savai dzimtenei
Tēlojums
Jā, kas tad ir mana dzimtene? Sapņi apņem savas rokas ap mani, un es redzu tad savu dzimteni. Ievas sāk smaržot un es eju atkal pa zaļajām ielejām un klausos, kā kviešu druvas malā grieze griež. Un plašums atveras liels un bezgalīgs, un es esmu tur, kur vēji plīvo un balti padebeši dienvidū guļ un koki sīc bišu pilni un liepas zied aizaugušo upju malās.
Atmiņas šaujas kā bezdelīgas ap mani un augsta, balta saule uzaust. Un lejas pilnas puķu un tās klanās man, un es eju un staigāju pa viņām, balts, mierīgs un skaists, un viņas klanās un smaržo un laimīgas jūtas, ja es kādu saminu, un saka – esi sveicināts, esi sveicināts!
Un viņas klanās un rasa birst uz manām kājām – vēsa un skaidra, kā mani senie ceļi, kad vēl laimīgs biju.
Laidiet mani, lai es atgriežos, kur tīrums kūp, un debess saule mani skūpsta un kailām kājām es varu rasā staigāt! Laidiet mani, kur klētiņā aiz sijām ir bērzzari un ārā līgo putni un visa debess no līksmības kliedz - laidiet mani, kur manas kalpa zēna dienas zied!
Es gribu traukties pakaļ, kur aizved mana jaunība – nē, esmu piekalts pie akmens un nolādēts.
***
...es rakstu savai dzimtenei – Baldonei – tās slaikajām priedēm un kuplajām eglēm, Ķekavas upītei un tās līču pļavām, kam pieder mana bērnu dienu sirds.
...rakstu par tām vietām un lietām, tiem cilvēkiem, kuri ir daļa no manis – no manas dzimtenes.
Atmiņu kamanās gribu aizvest tos Baldones dēlus un meitas, kas trimdas tālēs klīst, kam pazīstamas lietas, par ko stāstīšu. Lai nāk man līdzi pa atmiņu tekām mani vecāki vēl manā tuvumā, mīļā krustmāte un māsīca aizjūrā – vēl ceļa jūtīs un mīļā bērnu dienu līdzgaitniece.
Lai atmiņas stiprina mūs, līdz kamēr atkal visu varēsim apskatīt paši, kad varēsim nolikt tai lielajā dienā – uz Latvijas altāra sadegt daudz cietušo sirdi.

O.Miezītis

***

Visapkārt kluss un mierīgs,
Pamazām es dzirdu skaņas,
Kas tālumā vijas,
Nākot tuvāk, tās rotaļājas
Ar manu sirdi
Tik graciozi un smalki.
Tās apsēžas manā sirdī
Un apklust.
Tad asas sāpes man
Sirdī pēkšņi uzliesmo.
Mūzika lēni atkal dungo
Gaišu un priecīgu valsi.
Šī mūzika kā mana bērnība-
Jauka, laimīga un spoža.
Katrs melnbaltais taustiņš
Kā svarīgs notikums.
Mana atmiņa veldzējas mūzikā
Es turu to cieši
Savā ugunīgajā sirdī,
Lai tā nekad neizgaist.
Jo līdz ar to zudīs manas
Jaukās un laimīgās atmiņas.

Lāsma Merca (mūzikas skolas audzēkne)

PAVISAM

Griezīgi metāliskā žvadzoņa, kas spēji tuvojās, Anitas domas aplēja kā ar auksta ūdens šalti. Dārdēdams garām aizlocījās tramvajs, bet viņa kā ērkšķrozīte modās no dziļa miega – grūti un negribīgi. Te, nu, viņa bija… Rīgā! Mājās! Pareizāk sakot, līdz mājām vēl bija jānokļūst, bet tirgus tuvums, kaiju klaigas virs duļķainā kanāla, atkritumu kalni un piekusušo cilvēku sejas liecināja - tiešām, viņa ir atgriezusies! Pēc četriem gariem gadiem! Anita tik sen nebija stāvējusi līkumotajā ļaužu rindā, kur vai ikviens, ierāvis galvu apkaklē, vairījās no griezīgā Daugavas vēja, gaidot autobusu. Tāpat kā senāk, uz Zivju paviljona jumta satupušās kaijas vizēja kā pērļu kaklarotas virtene, vien dažubrīd izšķīstot pret zilajām debesīm, lai pēc brīža atkal sarindotos glītā klājienā uz jumta kores.
Anitas sirds dauzījās kā negudra, viņa bijās no domām, bet vēl vairāk no brīža, kad satiks savējos. Četrus gadus viņa nebija redzējusi Annu, kura no piemīlīga bērna pārvērtusies spurainā tīņu meitenē, un mazo Alisi, kurai tolaik bija vien 3 gadi, bet nu jau viņa ir skolniece.
Ja par meitu dzīvi viņa zināja no vecāsmātes vēstulēm un retajiem telefona zvaniem, tad par Juri viņa nezināja tikpat kā neko. No mājas viņš bija ārā – dzīvoja meža būdā. Nu, jā, dzēra! Kad bija skaidrā, klimta apkārt pa Baldoni, darbu meklēdams, bet neatradis - dzēra atkal. Ja visus garos Īrijā pavadītos gadus meitas Anita bija domās apmīļojusi neskaitāmas reizes dienā, tad Juri viņa apzināti no savas atmiņas pūlējās izdzēst. Sākumā gan Anita naktīs bija trūkusies augšā no miega un gaiņājusi prom uzmācīgos sapņus, kas laiku pa laikam atkārtojās un atgādināja bijušo dzīvi – Jura lamas un klaigas, noraudājušos bērnus, gar acīm zibošas dūres, zilumus, kurus allaž nācās slēpt no visu redzošajām ļaužu acīm, un kliedzošo trūkumu. Vēlāk jau iestājās rāms miers un Anitas domās vieta bija vien meitām un mammai, kura, šķiet, bija samierinājusies ar viņas lēmumu braukt peļņā. Tā, nu, draudzenes pierunāta, Anita toreiz bēga – no likstām, sagandētās ģimenes dzīves un galu galā – no sevis.
Anitas domas aizgaiņāja vecais labais autobuss, kas gāzelēdamies lavierēja starp stāvvietā atstātajām dārgajām automašīnām, lai iesprauktos pieturvietā. Ļaužu rinda sakustējās. Anitas un šofera acu skats saskrējās un viņa līksmi iesmējās: „Sašiņ! Cik ūdeņu aiztecējis!”
Sašiņa acīs vienlaikus bija lasāms gan prieks, gan izbrīns. Tālajās bērnu dienās viņi kopā bija skrējuši pa vecās skolas gaiteņiem un vasaras naktis nodancojuši Vanagkalna ballēs, mājupceļā dāļājot viens otram pirmos jaunības skūpstus. Pēc skolas gadiem dzīve bija metusi savrupus lokus un tikai retu reizi viņi bija saskrējušies. Viens par otra gaitām zināja gan – ko tad, nu, te – Baldonē noslēpsi – viss kā uz delnas. Sašiņš tā arī nebija apprecējies, lai gan meitenes kā bites spindzēja apkārt. Reiz Anita bija viņam vaicājusi, ko tad šis tā, bet draugs tik vien bija atcirtis:
– Ja, nu, Tu pie manis nenāc, tad citas man nevajag!
Bet tagad, negribīgi paņēmis no Anitas ceļa naudu, viņš paķēra no priekšējā sēdekļa savu veco zilpelēko somu, kas sen jau bija zaudējusi sākotnējo krāsu, paslidināja to zem sēdekļa un aicināja Anitu blakus. Nolikusi lielo koferi un ceļa somu, Anita atviegloti ieslīga cietajā un izsēdētajā dermantīna sēdeklī, un labsajūtā pievēra acis. Priekšā teju četrdesmit garas minūtes, pirms viņa vērs savas mājas durvis. Sašiņš burzguļoja kā pavasara strauts, bet Anita tik māja ar galvu un klusēja. Acis gan samēroja sen neredzētās ceļa ainavas ar atmiņu zīmējumiem un kļuva aizvien lielākas un apaļākas. Pēc rāmās Īrijas, šķita, ka te visi skrien, steidzas un nemaz apkārt neskatās. Mašīnas traucās pāri Salu tiltam un drūzmējās pirms Mūkusalas apļa, nekaunīgi spraucoties viena otrai garām. Braucēji Anitai šķita pārgalvīgi un neganti - blondas galviņas smalkās un dārgās mašīnās muļķīgi smīnēja, neizgulējušies vīri purpināja un atlieca vidējo pirkstu, vēl kāds skaļi taurēja.
Vecais autobuss, kuram jau sen bija laiks atdusēties un atcerēties savus senlaiku izbraucienus, kratīja pasažierus tālāk uz Baldones pusi.
Katlakalna pļavas, kas kādreiz rotājās zaļi baltiem suņuburkšķu cekuliem, nu bija pārvērtušās līdz nepazīšanai. Mājas kā tādā beku ciemā, pielipušas cita pie citas tik cieši, ka pat vējam vairs nav kur ieskrieties un cilvēkiem, kur gaisu pakampt.
Pat nepaguvusi īsti aprast ar pirmajiem mājupceļa iespaidiem, Anita attapās Ķekavā. Likās, kāds mākslinieks pār Bauskas šoseju izšķaidījis savas akvareļkrāsas un līgani sapludinājis Rīgu ar Ķekavu vienā gleznā. Ķekava, piedzīvojusi Rīgas lētveikala Maxima iesoļošanu pilsētā, pazaudējusi vītolu rindu gar Ķekaviņas līkumoto krastu, joprojām sargāja ūdens kāros autobraucējus pie lielceļa tilta. Aizvien, tāpat kā senāk, ar lielākām un mazākām plastmasas mučelēm ļaudis steidzās pa taku līdz amizantajai koka būdelei, atstāja sargsievai kādu grasi un steidza piepildīt līdzpaņemtos traukus. Jau aiz pilsētas, kur reiz baloja maigās margrietiņu pļavas un privātie sakņu dārzi, tagad slējās kārtējās jaunbūves.
Un tad Sašiņš iegrieza autobusu Baldones ceļā. Mājās braucēji saduguši un drūmi rausās ārā no autobusa un pazuda Anitas skatam. Vēl labu laiku autobusā virmoja sviedru un lētu pīpju smārds, kas jaucās ar sievu apslāpētām balsīm un jauniešu pārgalvīgajām rupjībām. Viņa vēl uz visu raudzījās iztālēm - gan uz bebru appludinātajām pļavām un kā burkāniem nograuztajiem bērzu stumbriem, gan mežonīgi izcirstajiem mežiem un tramīgi skrienošajām lapsām. Taču, šķērsojot Skaistkalnes ceļa galu, Anita atskārta, ka ir saplucinājusi Sašiņa doto braukšanas biļeti, un neatceras neko no tā, ko bērnības draugs tikko runājis. Viņa bijās no satikšanās ar savējiem.
Sašiņš pieripināja autobusu pie Baldones baznīcas un, Anita, apsolījusi viņam kopīgu kafijas vakaru, vispirms izgrūda uz asfalta ceļa somas un tad arī pati izkāpa. Sašiņš aizstūrēja tālāk pa Rīgas ielu un tikai tad, kad autobuss nozuda tālumā, Anita aplaida skatu apkārt. It kā viss bija tāpat kā toreiz, un tomēr – citādāk.
Tas brīdis bija klāt – Anita stāvēja uz savas mājas sliekšņa. Neskaitāmas reizes viņa domās bija iztēlojusies šo saldo atgriešanās sajūtu. Tikai tagad saldums bija izplēnējis, neatstājot nekādu pēcgaršu, bet sirds sita kā traka. Aizturējusi elpu, viņa klusi pieklauvēja. Istabā atskanēja šļūcoši soļi un priekšnama puskrēslā viņas skats satikās ar mātes acu skatu. Mēmā klusumā viņas raudzījās viena otrā, it kā sen būtu apglabājušas cerību jelkad viena otru ieraudzīt. Sekundes rāpoja bruņurupuča gaitā un skatieni bez vārdiem stāstīja visu, kas prombūtnes laikā noticis.
Māte pastiepa rokas un Anita apkrita viņai ap kaklu. Asaras netraucētas ritēja pār abu vaigiem. Te pēkšņi viņām garām paspraucās pusaugu meitene.
- Anna! - izdvesa Anita, bet meitene, nesakot ne vārda, bija jau uz ielas. Anitas sirds sažņaudzās, bet mātes maigās rokas tāpat kā bērnībā, iespieda sen neredzēto meitu vecajā atpūtas krēslā. Tā viņas raudzījās viena otrā – pētot un meklējot atpakaļceļu. Vārdi taustījās kā melnā tumsā un domas likās kā sapītas. Teikumi lēni un mokoši spraucās pasaulē un sarunas pamazām kļuva spirgtākas. Sirmā sieviete, klēpī auklējot sastrādātās rokas, beidzot meitai izstāstīja, kā slēpusi viņas atsūtīto naudu, lai Juris to neatrod, kā ik vakaru žāvējusi mazmeitu asaras un neremdināmās ilgas pēc mammas, kā visus vīru darbus Anitas prombūtnes laikā paveicis …. Sašiņš.
Tikai tagad Anita tā īsti atskārta, ko bija nodarījusi saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Viņa saprata, kāpēc Anna spītīgi nezvanīja, bet pagadījusies pie telefona klausules bija strupa un asa. Saprata, kāpēc Alise vienmēr runāja ar viņu tik žēlīgā balsī. Saprata, kāpēc Sašiņa acis šodien bija maigas un mierinošas.
Bet, ko gan viņa toreiz varēja iesākt!? Tolaik nauda bija reta viešņa viņu mājās un Anita bija pārliecināta, ka viņai nav ļauts savu meitu bērnību un mātes vecumdienas krāsot ar trūkuma drūmajām krāsām. Īrijā viņa bija strādājusi kā bez sāta. Nogurums un miega trūkums bija viņas sabiedrotie četru gadu garumā, bet allaž sildīja sajūta, ka uz mājām taču ceļo nauda. Dažreiz jau Anita iedomāja, ka nez vai nauda spēj visu, bet ilgi prātuļot nebija vaļas. Darbs dzina darbu, bet vēlā vakarā tik vien viņa jaudāja, kā ievelties gultā, lai no rīta viss sāktos no jauna.
Paejies, nu, meit, pretī Alisei!
Anita, izrāvusies no domu ķetnām, cēlās aut kājas. Viņa soļoja pa pazīstamajām Baldones ieliņām. Re, autobusu pieturas sēnīte ieguvusi jaunu sabiedroto - lielu un pamatīgu laikrādi, parka stūrim piekļāvusies jauna aptieka, vecais universālveikals izslējies jaunā godībā. Baldone bija mainījusies, kļuvusi sapostāka, rosīgāka un arī steidzīgāka.
Viņa gan šodien nesteidzās. Lēniem soļiem gāja Baltās pils virzienā pretī savai mazajai Alisei. Nonākusi Pasta ielas galā, Anita apstājās. Skaistā, cēlā egļu rinda bija zaudējusi savus ierindniekus. Mēmi un nepielūdzami virs zemes bija palikuši vien celmi. Anitai šķita, ka nocirsti ir ne vien vecie koki, bet arī viņas atmiņas. Viņas vecais skolas ceļš bija zaudējis agrāko romantiku, senās noslēpumainās sarunas un klusās ilgas, ko meitenes, no skolas nākot, nereti bija uzticējušas smagajiem egļu zariem.
Alise, pamanījusi mammu, traucās pretī kā viesulis. Kā viņa bija izaugusi! Anita saķēra meitēnu, pacēla, piekļāva sev klāt un abas kā karuselī virpuļoja pa ielas vidu. Atguvušās, viņas čalodamas devās mājup. Smiekli mijās ar stāstiem, jautājumi ar atbildēm. Bet viens jautājums Alisei nez kuro reizi nedeva mieru:
Mammu, tu taču nebrauksi atkal prom?
Lai gan vēl šorīt Anitai skaidra atbilde uz šo jautājumu nebija, nupat viņa zināja – viņa paliks. Paliks savā Baldonē. Paliks pie savām meitenēm.
Kad vakars aizvilka tumsu priekšā logiem un Anna aizvien nebija rādījusies, Anita kļuva tramīga. Māte, garām ejot, izmeta, ka Anna jau tikai Sašiņu klausa. Viņš vienīgais zinot īstos vārdus, kā meitēnu savaldīt. Atguvusies no kārtējā pārsteiguma, Anita aizcirta durvis un devās meklēt lielo meitu. Bet vispirms bija jāatrod Sašiņš. Autobuss stāvēja galapunktā un Anita atviegloti nopūtās.
- Es zināju, ka Tu nāksi, - teica Sašiņš, aizkūpinot cigareti un ņemot Anitu aiz rokas. Nāc, es Tevi aizvedīšu pie Annas!
Iegriezušies Pilskalna ielā, vēl brīdi viņi gāja kopā, un tad Sašiņš viegli pastūma Anitu uz priekšu. Tur, kur aiz „Meistara” sētas vīdēja kuplais koku puduris, tur jau Anna tupēja. Pamanījusi mammu, viņa satrūkās, spēji nodzēsa kūpošo cigaretes galu un ierušināja smiltīs.
- Vai Tev ir vēl kāda cigarete? – Anita jautāja meitai.
- Vai tad Tu pīpē? – Annas izbrīns bija tikpat neviltots.
- Nē, bet ar Tevi varētu pamēģināt.
- Es jau arī nepīpēju. Nu, labi, tikai pa retam, - noņurdēja Anna un sniedza mātei apņurcītu cigareti. To man Sašiņš reiz iedeva.
Anita izlikās neredzam meitas pasniegto roku. Viņa cieši skatījās Annas acīs, kur izbrīns mijās ar niknumu, bet mīļums ar dusmām. Anita apkampa meitu un cieši pievilka sev klāt. Anna centās izrauties, asaras bira un vārdi kā zobena cirtieni šķīda pret Anitu.
- Kāpēc Tu nebiji tad, kad man Tevis pietrūka – tad, kad citiem mammas pirka saldējumu un konfektes, nāca uz koncertiem, brauca ekskursijās. Lieldienās un Ziemassvētkos, Jāņos un Mātes dienā, dzimšanas dienās un 1. septembrī!
Anna tik cirta un cirta, bet Anita pacietīgi saņēma cirtienu pēc cirtiena. Labi, ka Anna izkliedza savu sāpi, labi, ka neskrēja prom. Izplosījusies viņa pamanīja mammas saraudātās acis un pati izplūda asarās. Tā viņas tur stāvēja, ielīdušas krūmājā, kur vidusskolas puikas un dažkārt arī meitenes lavījās paslepšus uzvilkt pa dūmam. Pēc ilga klusuma brīža, kad naksnīgajā Baldones ieliņā skanēja vien šņuksti un elsas, Sašiņš apņēma Anitu no vienas puses, Annu – no otras puses un vedināja mājup.
Šodien jau pietiks. Jums būs vēl daudz laika visu izrunāt.
Anna, saraudātām acīm, jautājoši vērās mammā, bet Anita tikko jaušami pasmaidīja: - Es… palieku. Palieku pavisam!

Andra Alksne ( literārā konkursa godalgotais darbs)

***

Mani dzejoļi - visi ir kā putnēni: kolīdz uzradušies - ātri vien aizspurdz pasaulē, dodot vietu jauniem...Ja nepierakstītu kladē, tā arī ātri vien pati aizmirstu kā pabeigtu lietu, pie kuras vairs nav jāatgriežas.
Atceros kā skolā bija ar sacerējumiem. Latviešu valodas skolotāja Rītere beigās jau vairs nelika man pat rakstīt plānus, melnrakstus un tīrrakstus, jo tie parasti iznāca divi dažādi darbi par vienu tēmu. Tagad nekas nav mainījies. Tiklīdz sāku pie dzejoļa ilgi ķimerēties - labāk uzreiz to metu papīrgrozā, jo tad rezultāts būs samocīts. Un kam tādu vajag?
Dzejoļu dēļ esmu ieguvusi arī daudz jaunu paziņu. Abi šie dzejoļi atnāca pie manis kā gaiši sapņi - atlika tos vien kā pierakstīt. Ja ar tiem varu kādam sirdī ieliet siltumu - man par to būs tikai prieks. Lai tiek visiem labestība un labi sirds novēlējumi no manis!

Valdīna

Svētku vakarā

Sirdsiltumu katrs jau domās Mēs šodien cits citam vēlam. Un ceram, ka piepildīsies Kaut puse, ko vēlamies paši.	Kad veramies eglītes zaros Un acīs vīd cerību dzirkstis, Mēs klusu pie sevis tad solām, Ka darīsim tikai labu.
Sirds kupenas jāizbrien pašiem, Un pašiem ir jāaizdzen tumsa,- Lai izprastu ejamo ceļu Un zinātu darāmos darbus.	Un mūžīgā mīlestība Kā burvis ar zvaigžņotu zizli Mums piepilda sirdis un prātus Ar saules siltumu gaišu.
Lai sirdsraizes pazūd kā dūmi Un vietu dod sirdmieram rāmam; Lai piepildās pašiem it viss tas, Ko labu mēs citiem vēlam!

2007. g. 23. decembrī.

 

Laimes puķes

Lai laimes puķes uzzied visās plaukstās Un sirdīs sudrabs liegi vizuļo. Tad vēlēsimies dziļi savās sirdīs, Lai laimes puķēm būtu skanīgs mūžs.	Lai sveču liesmas visos egļu zaros Kā solījums un vēlmes gaiši deg. Tad piepildīsies dziļi sirdīs slēptais Un varēsim mēs laimīgi reiz būt.
Lai zvaigžņu lietus šonakt līst pār zemi Un vēlmes izdomāt mēs visi varētu. Tad vēlētos, lai visas laimes puķes Kā gaiši sapņi plaukstās uzziedētu.

2007. g. 30. decembrī.
Ārija Freimane (Valdīna)

 

Mana pilsēta

Plūst strautiņš mazs caur pilsētu Un grib to daļās dalīt, Bet tuvie kalni stingri stāv Jo pilsētiņu jāaizstāv.	Riekstu kalna vienā pusē Ziemā slēpot var ikbrīd'. Otrā pusē azarts rimst, Redzēt var kā zvaigznes dzimst.
Bet, kad Vanagkalna dziesmas Pilsētiņai pāri plūst, Dziesmu skaņas atskan lejās Deju pāris griežas dejās.	Tik Atomkalns mūs neaizstāv Viņam šeit nav jāpastāv! Šī atombedre jāslēdz ciet, Lai indi glabā cituviet.
Šeit agrāk ļaudis ārstēja, Tie veselību atguva. Mums veselīgs ir sērūdens Un skaisti priežu sili.	Tas laiks, tas sen jau aizgājis, Viss agrāk celtais sabrucis. Cik ilgi jāgaida vēl būs, Kad atkal ārstēt iesāks mūs?
Tas laiks, es zinu, kādreiz nāks, Un ļaudis atkal ārstēt sāks. Tad atdzims pilsēta un lauks, Un vietu šo par skaistu sauks.	Kā sauc šo mazo pilsētu Kam apkārt priežu sils? Tā tak' ir mūsu Baldone Tā mūsu Baltā pils!

Arnolds Kaļēvics

***

Rasma Rotkale. Ilggadēja sanatorijas „Baldone” ārste. Arī savā literārajā darbībā viņa var atskatīties tālu atpakaļ. Pirmie R.Rotkales (tolaik – Radovskas) stāsti un tēlojumi publicēti laikrakstos jau sešdesmitajos gados. Sešdesmito gadu sākumā viņas darbi sāka parādīties žurnālā „Veselība” un citos žurnālos. Šajā laikā uzrakstītas arī vairākas lugas.

Ārstes R.Rotkales literārās nodarbības nekonkurē ar viņas profesiju, bet izdevīgi papildina to, liekot vērīgāk ielūkoties savos līdzcilvēkos un pacientos, lai redzētu ne tikai slimības, bet pašus slimos cilvēkus. Un viņa ir saskatījusi daudz dažādu tipu, atklājusi interesantus raksturus, kurus cenšas parādīt lasītājiem.

Savos stāstos R.Rotkale galvenokārt risina morāles un ētikas problēmas. Šeit gan grūti parakstīt kādu recepti, bet vai gan tas būtu dakteris, kas nemēģinātu vismaz noteikt diagnozi.

Rudens melodijas

Dienasgrāmata

27.IX 196…

RUDENS FLAUTAS

…Lapegles kļūst vāri iedzeltenas, un ievas krāsojas maigos citrona toņos. Katru ŗītu no jauna rudens kādā galotnē iekāris košu karogu un kā iekarotājs vēdina to starp zaļajām lapām. Papelēs vējš skandina rudens flautas. Lapas kļuvušas tvirtas un cietas, tāpēc vairs nedzird vasaras zīdaino šalkoņu. Mazas, dzeltenas bērzu lapiņas kaisa goda ceļu zem kājām. Krīt kastaņi, koši brūni kā tikko izceptas maizītes.izripo no zaļā kažoka un brīnās- „Lūk, kāda tā pasaule!”- līdz to paceļ maza bērna zinātkārā roka.

 

14.X 196…

SINFONIJA

Naktī uz svētdienu ārdījās vētra, rāva, plēsa purināja. Līdz rītam nodzeltējušie koki bija noplēsti kaili. Tagad tie stāv un drebinās vējā. Nepadevīgākie un lepnākie saplosīti, - dažiem atrauts zars, cits pārplēsts līdz saknei, dažs, cildeni cīnījies un kritis, guļ zemē nevarīgs un beigts. Pāri sīkajiem zariem brien gājēji. Uz nedzīvā stumbra sasēduši bērni.

Arī ar telefona un elektrības vadiem vējš spēlējis jokus, sarāvis, sapinis un izsvaidījis pa roku galam.

Mākoņi driskās – izraustīti, izstaipīti mētājas gaisā kā sašļukuši baloni un izvalkātas segas.

No rīta vējš norimis, iztrakojies un paslēpies kaut kur jumta šķorē, bēniņos, baložu būrī vai pagalma tumšākajā stūrī. Lai nu cilvēki skatās un apbrīno šo viņa milzu darbu! Ek, kas par spēkavīru!

Bet cilvēki nebrīnās. Iet un žēlo aplauztos zarus, nokritušās lapas. Arī mākoņi debesīs savelkas kopā un raud. Lietus līst un līst. Neviens neliela trakuli vēju, nežēlojas, ka tas pierimis, neslavē viņa darbus. Apnīk tā tupēt slēptuvē spēkavīram, un pavakarē, atkal izlīdis, pūš un pūš. Bet kur nu vairs! Nav spara. Kailajos zaros nav kur iešūpoties.

 

25.X 196..

ANDANTINO

Jūra ir pelēcīga. Viļņi tumši, it kā netīri pienāk līdz krastam. Arī krastā izsviestās ūdens zāles ir tumšas un krasi atšķiras uz gaišajām smiltīm. Vēss. Vējš jauc matus. Pludmalē reti gājēji. Baloži skumīgi sarāvušies tup un nekustas, kāp vai virsū. Jūrmalā, kas vasarā bija tik dzīva, tagad vientuļa un klusa. Kļavas kailas, bet kastaņas, bērzi pilni dzeltenu lapu līdz pat zemei. Saulrietā birzis izskatās košas, tās izdeg rūsganās ugunīs, un liesmas ir pārņēmušas visu mežu. Zaļu bērzu vairs nav.

 

31.X 196..

MENUETS

Diena ir skaidra un saulaina. No rīta zem kājām lūst ledus spogulīši, bet dienā saule savāc dārgumus un noslēpj savā siltajā azotē. Kas izkrīt no pirkstiem, to aizvāc vējš. Novakarē debesis krāsu pielietas. Blāvais zilums mainās ar sārti zeltaino spožumu rieta pusē, bet pa debesu velvi veļas zilgani dūmu krāsas mākoņi. Vietām vēl rudenīgajās debesīs redz aizpeldam pa gaiši sārtam vasaras mākonītim. Kur tas te gadījies? Apmaldījies? Bet kad satumst, zvaigznes ir aukstas un tālas. Mēness kā citrona šķēle – vāri dzeltens un caurspīdīgs. Cilvēkiem slāpst pēc tējas. Pašā debesu velves vidū izlocīta blāva mākoņu grīste. Tas – vasaras pamestais vainadziņš.

Kad zvaigzne nokrīt…

Stāsts

Rajona pilsētiņa nav nemaz tik liela. Nākošajā dienā visi zina, ka Stella Medne kopā ar Pāvilu Vīpuru un Valtu Reneslāci sēdējusi kafejnīcā. Kā zināms, tā nav vieta, kur tikai sēž; tur starp citu, arī iedzer un izklaidējas. Reneslācis lējis Stellas glāzē zaļgani zeltainu vīnu. Dejojuši. Vīpurs pat atļāvies dažus soļus tvista. Stellai bijis violets tērps ar dziļu kakla izgriezumu, mel nas malas un ausīs lieli zaļi akmeņi. Reneslācis tīkojot pēc Stel las rokas, bet to droši vien pirmais pasteigšoties satvert Vī purs — ārsts taču galvenais! Un galvenā ārsta sieva varot atļauties daudz, katrā ziņā krietni vairāk nekā jebkurš cits me dicīnas darbinieks slimnīcā — pēcpusdienās aiziet agrāk, bet no rītiem dažas minūtes nokavēties, izteikt pa dzēlīgai piezīmītei biedriem un savilkt lūpas mazā vīpsnājošā smaidiņā par slim nieku vājībām.

- Ha! Ha! Ha! — Stella smejas vecākajai māsai tieši sejā... Lasīt visu stāstu